| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| 1. | Pirms Māstrihtas līguma | 4 |
| 1.1. | Eiropas Savienības veidošanās posmi | 4 |
| 2. | Māstrihtas līguma pieņemšana | 5 |
| 2.1. | Virzošie iemesli | 5 |
| 2.2. | Māstrihtas līgums | 5 |
| 2.3. | Māstrihtas līguma pieņemšana | 6 |
| 3. | Māstrihtas līguma apraksts | 7 |
| 4. | Pēc Māstrihtas Līguma pieņemšanas | 8 |
| 5. | Bilance | 8 |
| Izmantotā literatūra | 9 |
Ievads
Eiropas Savienības vēsture meklējama Otrā pasaules kara laikā, kad brīvās Eiropas valstis saprata, ka ir nepieciešamība izveidot kaut kādu savienību, kura veicinātu izbeigt strīdus dalībvalstu starpā un izveidot kopēju politiku dažādos valstiska mēroga jautājumos (starptautiskajās attiecības, robežu negrozāmība, suvereno valstu neaizskaramība, cilvēktiesību ievērošana, nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzība) un nekad vairs nepieļaut situāciju, kad tiek nogalināti tik daudz cilvēku un nodarīti lieli postījumi. Šo domu pirmo reizi izteica Francijas ārlietu ministrs Roberts Šūmans, uzstājoties ar runu 1950.gada 9.maijā. Šī diena, kas uzskatāma par šodien pastāvošās ES “dzimšanas dienu”, katru gadu tiek svinēta kā Eiropas diena.
Apvienošanās ideja lēnām, laika gaitā realizējās. Idejas kļuva materiālākas, tiesa, lēnām un nebūt ne bez domstarpībām un strīdiem.
Laika gaitā izpratne par ES ir mainījusies, taču mūsdienās to saprot kā demokrātisku Eiropas valstu apvienība, kā ietvaros valstis apņēmušās kopīgi strādāt miera un labklājības sasniegšanai. Savienība nav viena valsts, kas aizstāj esošās valstis. Tomēr tā ir kas vairāk nekā jebkura cita starptautiska organizācija. ES patiesībā ir unikāla - tās dalībvalstis ir izveidojušas kopējas institūcijas, kurām deleģē daļu savas suverenitātes, tā lai jautājumus par lietām, kas skar kopējās intereses, varētu demokrātiski izlemt Eiropas līmenī. Šo suverenitātes apvienošanu dēvē arī par "Eiropas integrāciju".
Līgumi ir viens no nozīmīgākajiem procesiem, kuri nodrošina ideju leģitimitāti. To mērķis ir regulēt vispārīgos principus, kas savukārt kalpo par pamatu tehnisku un specifisku normu ievērošanai. Eiropas integrācijas attīstības posmos līgumiem ir liela nozīme, Eiropas kopienas un pārējo līgumu izveide balstās uz 1957. gadā noslēgto Romas līgumu ar kuru izveidoja Eiropas Ekonomisko savienību un Eiropas Atomenerģijas apvienību.
1993. gada 1. novembrī parakstītais Māstrihtas (Maasticht) līgums bija viens no nozīmīgākajiem no tā viedokļa, ka Eiropas kopiena tika pārdēvēta par Eiropas Savienību un līgums aptvēra plašāku poliskās sadarbības spektru, nekā līdz tam. Līgumā, protams, vēl joprojām nozīmīgu lomu ieņēma ekonomika un monetārā sistēma. Māstrihtas līgums pieskaitāms pie Savienības primārajiem aktiem, tie ir Kopienas veidojošie līgumi (t.sk. Parīzes līgums, Romas līgums, Vienotais Eiropas akts (1986), Amsterdamas līgums (1997), Nicas līgums (2000)
Veidojot referātu izmantoju dažādus interneta piedāvātos materiālus, grāmatas, kuras ir atrodama informācija par Māstrihtas līgumu.
…
Eiropas Savienības vēsture meklējama Otrā pasaules kara laikā, kad brīvās Eiropas valstis saprata, ka ir nepieciešamība izveidot kaut kādu savienību, kura veicinātu izbeigt strīdus dalībvalstu starpā un izveidot kopēju politiku dažādos valstiska mēroga jautājumos (starptautiskajās attiecības, robežu negrozāmība, suvereno valstu neaizskaramība, cilvēktiesību ievērošana, nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzība) un nekad vairs nepieļaut situāciju, kad tiek nogalināti tik daudz cilvēku un nodarīti lieli postījumi. Šo domu pirmo reizi izteica Francijas ārlietu ministrs Roberts Šūmans, uzstājoties ar runu 1950.gada 9.maijā. Šī diena, kas uzskatāma par šodien pastāvošās ES “dzimšanas dienu”, katru gadu tiek svinēta kā Eiropas diena.
