Vikingu laikmetu attiecina uz laika posmu no 8.gs. līdz 11.gs. Taču vikingu sirojumi aizsākās daudz agrāk un beidzās daudz vēlāk. Vikingu sabiedrība un atšķirīgais dzīvesveids datējami jau sākot ar 1.gs. Ir vairākas versijas, no kāda vārda ir cēlies vikingu nosaukums:
1.no vārda vikja, kas nozīmē aiziet prom, nošķirties,
2.no viks – tulkojumā “fjordi”,
3.no vikingr – “cilvēks, kas ceļo pa jūru”,
4.no viking – “cilvēks, kas dodas uzbrukumā pāri jūrai”,
5.no Vīka – novads pie Oslo fjorda,
6.no vicus – (no latīņu val.)”tirzniecības vieta, osta, nocietināta vieta”.
Zemēs, kurās nonāca vikingi, viņus dēvēja citos vārdos:
1.Rietumeiropā par normāņiem (ziemeļu vīriem),
2.Bizantijā par varingiem,
3.Krievzemē par varjagiem,
4.Anglijā par dāņiem,
5.Īrijā par gaišmatainajiem un tumšmatainajiem svešiniekiem,
6.Vācijā par askomandiem.
Vikingi dzīvoja visā Skandināvijā (Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā), Islandē, Grenlandē, īsu brīdi pat Ziemeļamerikā, kā arī Baltijas jūras piekrastē (Latvijā, Igaunijā). Pasaules vēsturē vikingus pazīst kā nežēlīgus laupītājus un sirotājus, taču vikingi bija arī lietpratīgi kuģu būvētāji, bezbailīgi karotāji, gudri tirgotāji un čakli zemkopji. …
