1.Ieskats estētikas attīstības vēsturē.
Estētiskās domas sākums rodams vergturu sabiedrībā.
Senajā Ēģiptē rodas vairāki estētikas termini.
Atsevišķas idejas par skaistumu, estētisko pilnību paustas monumentālajā senebreju lit-ras piemineklī Bībelē.
Uzskati par skaistumu un mākslu izteikti arī Senajās Indijas un Ķīnas filozofu darbos, literārajos traktātos.
Senajā Grieķijā ikviena mūza nesa pasaulē mērķtiecību, noteiktību, saskaņu, harmoniju. Tie ir jēdzieni, kas jau tuvu skaistuma izpratnei. Vēlāk, kad veidojās estētikas teorijas, mērs un harmonija kļūst par skaistuma pamatu kā tā konkrētas izpausmes un kritēriji. Kopš 7.-6.gs.p.m.e. attīstās tendence uztvert pasauli ļoti vispārinātās, universālās formās.
Pītagors (ap 580-500 p.m.e.) – par pamatprincipu tiek uzskatīti skaitļi. Arī skaistā izpratni pītagorieši balsta uz harmonijas jēdzienu. Harmoniju veido iekšējie sakari starp lietām, bezgalīgā un galīgā vienība. Harmonija, simetrija ir skaistas un derīgas, haoss, nekārtība – bezjēdzīgi. Pītagorisma estētikā izveidojas tā saucamā „muzikālā ētosa” doktrīna par cilvēka tikumu un kaislību dziedēšanu, dvēseles harmonijas spēju nemitīgu atjaunošanu.…
