rakstīts 1905. gada beigās Rīgā, pašas revolūcijas uztraukumu dienās, kad no ielas uz augšējiem namu stāviem viļņoja trokšņaino gājienu atbalsis un ļaudis caurām dienām, gandrīz arī naktīm, drūzmējās gaidās, bailēs un cerībās. Kā visa dzīve toreiz bij gabalos saraustīta, tā arī darbs: daļas no šīs lugas rakstītas arī jūrmalā un daļas Daugavpilī; pirmais cēliens, kurš še iespiests, nobeigts manā šaurākā dzimtenē, kur izdzīvots mana mūža pirmais posms, - Randenē, pie Daugavas. Un, kā visa dzīve toreiz palika gabalaina un revolūcija pret carismu nenobeigta, tā arī šis toreizējais dzīves sacerējums palika gabalains un nenobeigts.
Lai nezināmo pieslēgtu klāt pie zināmā, drāmas notikumiem dotu pazīstamu un tādēļ vieglāk aptveramu izejas punktu, tad, turoties pēc dramatiskas regulas, uzmeklēju plaši pazīstamu vielu: Prospēra Merimē un Gustava Flobēra episki apstrādātos nostāstus par Korsikas varoni Mateo Falkoni.…
