Civiltiesiskā atbildība saitību tiesībās

1. Civiltiesiskās atbildības jēdziens. Negatīvā un pozitīvā atbildība.

Delikta izdarīšanas gadījumā ir atbilstoši jārīkojas, lai novērstu aizskārumu, tā radītās sekas un panāktu, lai nākotnē pārkāpumi mazinātos vai nenotiktu vispār. Šādos gadījumos likumdevējs izvirza sekojošu mērķi:
1) rūpēties par to, lai palīdzētu aizskartajam;
2) iedarboties uz tiesību aizskārēju, sodīt to, pārlikt uz viņu pārkāpuma negatīvās mantiskās sekas.
Civiltiesiskajās attiecībās sodīšanas funkcija nav būtiskākā. Daudz būtiskāk ir noteikt kādus prasījumus tiesīgs izvirzīt aizskartais un kā tos apmierināt. Starp tiesiskās aizsardzības līdzekļiem ir tādi, kas vai nu apstiprina un pastiprina jau esošās saistības izpildījuma pienākumu, pārtrauc vai groza esošo saistību, ar kuras izpildes gaitu viena puse – kreditors nav apmierināta otras puses neatļautas darbības vai bezdarbības dēļ. Ir arī tādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kuri rada jaunus pienākumus aizskārējam un kuru izpildi valsts spēj nodrošināt ar piespiedu līdzekļiem. Šos pēdējos tad arī apzīmē ar terminu – atbildība. Atbildība - tikumiska un tiesiska spēja apzināties savas darbības sekas.
Mēģinot rast atbildības jēdziena definīciju civiltiesībās tiesību zinātnieks A.Bitāns to piedāvā šādā redakcijā : „Civiltiesiskā atbildība ir īpaša un jauna tiesiskā attiecība (saistība), kas rodas no likuma (tiesību normu) pārkāpuma, t.i., likumā vai līgumā noteiktā pienākuma neizpildīšanas gadījumā, un kas izpaužas pienākumā atlīdzināt (kompensēt) šī pārkāpuma rezultātā nodarītos zaudējumus vai citādi atjaunojot cietušā tiesisko stāvokli pirms pārkāpuma, vai samaksāt līgumsodu, un šī pienākuma piespiedu izpilde (realizācija) tiek nodrošināta ar valsts piespiedu līdzekļiem. ” Šāda definīcija kopš 1997.gada ilgstoši palika nemainīga. No definīcijas izriet, ka civiltiesiskā atbildība pārkāpējam izpaužas trijos veidos:


1) kā negatīvu mantiska rakstura seku veidā;
2) personisku tiesību ierobežojumu veidā;
3) kā jaunu papildpienākumu veidā.
Civillikumā (turpmāk tekstā – CL) jēdziens „saistību tiesība” pārsvarā lietots šaurākā nozīmē. Ar saistību tiesību šaurākā nozīmē saprotama no saistību tiesības tiesiskās attiecības izrietoša tiesība uz zināmas darbības izpildījumu jeb atsevišķs kreditora prasījums pret parādnieku par saistības izpildījumu. Respektīvi - viena subjekta tiesībai atbilst otra subjekta pienākumi. Pārkāpuma gadījumā tiesīgajai pusei ir iespēja celt prasību tiesā un pozitīva sprieduma gadījumā – prasīt uzliktā pienākuma izpildi.
Vairākums saistību izpaužas kā pozitīvi vērtējamas parādības – līgumi u.c. darījumi, kas nodrošina materiālo vērtību un naudā novērtējumu labumu pāreju no viena subjekta pie otra, arī preču apgrozību un līdz ar to personisko vajadzību apmierināšanu. Negatīvi vērtējamas ir deliktu sekas, piemēram, zaudējumu nodarīšana citas personas mantai, personai nodarīts miesas bojājums, apgādnieka prettiesiska nonāvēšana.

…