Ekonomiskās vajadzības ir tādas vajadzības, kas saistītas ar ekonomiku un skar patērētājus, uzņēmumus un valdību, viņu vēlēšanos iegūt lietošanā preces un pakalpojumus, kuri dod vislielāko labumu. Svarīga loma ir arī cilvēka vēlmēm, kuras var būt ļoti dažādas, bet ir atkarīgas no cilvēka kultūras un sabiedrības attīstības līmeņa un individualitātes. Konkrētu cilvēku vajadzības ir daudzveidīgas un atšķirīgas, to nosaka tādi fakroti kā vecums, personība, vai cilvēks dzīvo lauku vai pilsētas vidē, profesija, sociālāis statuss. Ir vairakas metodes, ka iedala cilveku vajadzibaas, bet ASV zinātnieks A. Maslovs visas vajadzības, sistemilazējot, ir izveidojis piramīdu. Pirmās nepieciešamības, kuras nosaka biologiska daba ir preces, kas kalpo cilveka eksistencei, vina fizsiko speju attistibai.Otrkārt, ir nepieciešama drošība, treškārt- sociālās, saskarsme ar cilvēkiem, ceturtkārt- garīgās vajadzības pēc zināšanām, uzslavām. Šīs vajadzības ir cilvēka personības attīstības pamats. Ekonomikas teorijā apskata arī privāto uzņēmumu un valsts sektora materiālās vajadzības. Nepieciešami ir ekonomiski resursi, lai varētu ražot kapitālpreces, sniegtu pakalpojumus iedzīvotājiem, nodrošinātu drošu valsts aizsardzību un militāro rūpniecību.5
Mūsdienās būtiski ir ražot preces un sniegt pakalpojumus bez kā nebūtu iespējams apmierināt cilvēku vajadzības, tāpēc ir nepieciešami resursi. Ekonomiskie resursi ietver to, kas ir vajadzīgs, lai ražotu cilvēkiem nepieciešamās preces un pakalpojumus. Tie ir dabas resursi, kapitāls, cilvēka darbs un uzņēmēspējas. Ir izveidota shēma, kā tiek iedalīti ekonomiskie resursi. Tie tiek iedalīti materiālos un cilvēka resursos. Tālāk meteriālos resursus iedala dabas resursos un kapitālā; cilvēka resursus- uzņēmējspējās un darbā.…
Ekonomikas teorija kā zinātne radās 18. gs. Tā ir zinātne, kas pēta, kā ar ierobežotu resursu apjomu maksimāli apmierināt esošās vajadzības. Vārds ekonomika cēlies no grieķu valodas oikos- māja, nomos- likums. Par ekonomiku kā par saimniecības pārvaldes veidu ir rakstījuši tādi vēsturnieki, filozofi kā Ksenofonts, Aristolelis, kad tā kā zinātne vēl nebija izveidojusies. Aristotelis tiek uzskatīts par pirmo ekonomistu, jo teicis, ka ekonomika ir dabiska saimniecība, kura ir saistīta ar dzīvei nepieciešamo produktu ražošanu un maiņu, bet sengrieķiem vēl nav izdevies radīt ekonomikas teoriju kā zinātni. Ekonomika ir zinātne par ekonomiskās domāšanas māku. Ekonomikas teorijas centrā atrodas cilvēks ar savām neierobežotajām vēlmēm un vajadzībām.1
