Viena no Mika izteiktākajām īpašībām ir gādība. Tā parādās ainā, kad Mikus tēvs iziet ārā bez mēteļa un sāk klepot. Mikus uzreiz steidzās istabā, lai to paņemtu: “Bēgli — še sods! (Apmet viņam mēteli ap pleciem.) Tā, tētiņ, un nu sēdi še, kamēr tev apnīk!”. Mikus gādā ne vien par tēva veselību, bet arī par tēva prieku, nopērkot viņam tabaku, iedodot pīpi un ļaujot tēvam atpūsties, “Pagaidi. Vēl es tevis neesmu izrīkojis. (Izvelk no mēteļa ķešas pīpi un paciņu tabaka.) Še pīpe, tā tev nav noliegta, un te ir tabaks, nopirku to vakar bodē... Tāds, kādu tu labprāt pīpē: viegls un labs! Un nu neslinko!”. Viņam rūpēja, lai viņam apkārt esošie būtu laimīgi.
Mikus tēls ir rakstīts kā kontrasta tēls Krustiņam. Lai gan abi puiši bija draugi un pat mīlēja vienu un to pašu meiteni, viņi bija pretstati.
Kamēr Mikus bija allaž uzticams, apdomīgs un strādīgs, Krustiņš bija slinks un viņam patika izklaidēties. Mikus lieliski satika ar savu tēvu, bet Krustiņš ar vecākiem tikai strīdējās un meloja viņiem. Mikus bija laipns un gādīgs, bet Krustiņš ignorēja gan Ilzes, gan mātes rūpes par viņu. Mikus bija atbildīgs un uzņēmās lauku darbus, kaut arī viņš nebija saimnieka dēls, bet Krustiņš neuzņēmās atbildību par savu rīcību un vienmēr atrada attaisnojumus.
Mikus šajā lugā spēlē ideālā saimnieka dēla lomu, cilvēku, kam Krustiņam bija jābūt, ja tikai viņš nebūtu pieņēmis savas dzīvi izpostošās izvēles.
…
