Uzruna, būdama piekārtota visam teikumam, ir kādas dzīvas būtnes vai priekšmeta nosaukums, ar ko parādīts objekts, kas tiek ievirzīts runas (dotā un eventuāli arī sekojošo teikumu) saturā (Ozols 1958, 18). Bez uzrunām teikumi būti neskaidri, nebūtu iespējams pilnvērtīga komunikācija starp teikumu veidotājiem un to adresātiem.
Uzrunu lieto, lai uzrunātu ne tikai dzīvas būtnes, bet arī parādības un priekšmetus. Uzruna var norādīt uz uzrunātās personas vai priekšmeta īpašībām, īpaši tādos gadījumos, kad no vairākām personām ir nepieciešams uzrunāt kādu konkrētu personu (MLLVG 1962,581):
Uzruna arī norāda uz uzrunāto personu radniecību, ieņemamo amatu, vecumu u.tml.
Uzruna var būt:
1.) vienkārša, ja tā sastāv no viena pilnnozīmes vārda;
2.)salikta, ja tā sastāv no vārdu savienojuma, parasti no vārda, kas saistīts ar apzīmētāju (Ceplītis, Rozenbergs 1982, 61);
Uzruna gandrīz vienmēr ir vokatīvā. Uzrunai teikumā ir īpatnēja intonācija – vokatīva intonācija. Uzrunu no pārējiem vārdiem teikumā šķir lielāka vai mazāka pauze (MLLVG 1962,582).…
