Kā zināms starptautiskās attiecības tradicionāli veido un ietekmē savstarpēji atkarīgi politiskās, ekonomiskās un sociālās dzīves procesi un valstu starptautisko organizāciju varas kapacitāte un intereses. Laika posmā pēc Otrā pasaules kara starptautisko attiecību un savstarpējās atkarības dinamika ir pieņēmusi globālus apmērus, aptverot daudz vairāk dzīves jomu. Tādām problēmām kā globālā sasilšana, finanšu krīzes vai nabadzība nepiemīt vairs tikai lokāls vai reģionāls raksturs, jo tās atstāj lielāku vai mazāku ietekmi uz gandrīz visiem pasaules iedzīvotājiem. Tās bieži vien vairs nav atrisināmas vienas valsts vai vienas ekonomiskās sistēmas ietvaros, tāpēc ir nepieciešama to efektīva globālā pārvaldība. Globālā pārvaldība ir nacionālu un starptautisku varas institūciju spēja sasniegt politiskus, sociālus vai jebkādus citus mērķus, šo mērķu sasniegšanā izmantojot vienotu likumu sistēmu un kontroles mehānismus.1
Veids, kā mūsdienās tiek īstenota globālā pārvaldība, radies neoliberālisma ideju ietekmē. Neoliberālisms, kas citkārt tiek dēvēts arī par tečerismu vai reiganekonomiku, atbalsta brīvo tirgu, minimālu valsts iejaukšanos ekonomiskajās attiecībās, kā arī īpašuma tiesības.…
