Ignorējošā attieksme sabiedriskajā transportā.
Trolejbuss apstājās pieturā un iekšā iekāpa jauns vīrietis, kurš uzskatīja, ka viņam nav tomēr jāpērk biļete. Konduktore vērsās pie viņa vairākkārtīgi, bet vīrietis viņu ignorēja, kas lika konduktorei ne pa jokam sadusmoties.
Vīrietis galvenokārt komunicēja neverbāli. Šī komunikācija notika ar stāju, gaitu un žestiem. Stāja bija sakumpusi, kas noteikti pastāsta par cilvēka morālo stāvokli, šajā gadījumā par depresiju vai kādu problēmu, kuru nespēj atrisināt. Rokas bija iebāztas kabatās – nevēlēšanās izpaust kādas svarīgas ziņas saistībā ar viņu pašu. Nevīžīgais apģērbs vēsta par vāji attīstītu pašcieņu.
Iespējams, ka vīrietis jau no paša sākuma jūtās apdraudēts, tādēļ arī iekāpa pa aizmugurējām durvīm. Turklāt viņš nemierīgi grozījās, kas liecināja par viņa nervozitāti un cerību, ka neviens viņam nepievērsīs uzmanību, bet tieši pretēji – ar šādu grozīšanos viņš sev piesaistīja uzmanību. Galva bija noliekta, kas liecina par pašcieņas trūkumu.
Sejas izteiksme norādīja uz to, ka viņš tomēr ieklausās konduktores teiktajā, jo bija vērojamas muskuļu kustības. Lūpas bija cieši sakniebtas, kas liecināja par aizvainojumu, kuru izteica konduktore. Viņa sejas izteiksme bija saspringta un noslēgta. Vīrietis, jau iekāpjot trolejbusā, nobālēja. Vīrieša skatiens bija stings (aizvainojums) un noteikti projām vērsts no konduktores, jo skatiens visu laiku klīda apkārt, jo viņš patiesi nevēlējās komunicēt. Ik pa laikam viņš iesāņus uzmeta skatienu konduktorei, iespējams, ka tā bija vainas apziņa.
…
