Ieskats medicīnas ētikas būtībā un tās mūsdienu galvenās problēmas

Medicīnas ētika un deontoloģija skar visus cilvēkus, kas saistīti ar medicīnu.
Ētika (ethos – grieķu val. paraša, raksturs) ir mācība par morāli, tikumību. Tā ietver sevī morāles teoriju, kas pētī tās būtību, rašanos un attīstību, un normatīvo ētiku, kas iztirzā principus, uzvešanās normas, dzīves jēgu, ļaunā, labā, pienākuma, goda, sirdsapziņas, humanitātes, taisnīguma un citus jēdzienus. Ētikas normas veidojas cilvēku sabiedrības attīstības procesā, tām ir sava vēsture.
Morālē vispārcilvēciskais savijas ar sabiedrisko un profesionālo īpatnējā mijiedarbībā ar vecumu, dzimumu, paradumiem un tradīcijām. Medicīnas ētika ietver sevī specifisku vai profesijai raksturīgu principu kopumu.
Deontoloģija (grieķu valodā deon (dentos) – vajadzīgais, nepieciešamais, pienākums un logos – mācība) ir ētikas teorijas nozare, kurā tiek aplūkotas ar pienākumu, morālām prasībām u normām saistītas problēmas.
Mūsdienu medicīnas ētika aptver noteiktu jautājumu kopu: ārsta vietu sabiedrībā, ārsta un pacientu, ārsta un piederīgo attiecības, medicīnas darbinieku savstarpējās attiecības, zinātnes un tehnoloģiju attīstības ietekmi uz ārstniecisko darbību.
Ārsta specifiskās uzvedības normas dažādos vēsturiskos posmos fiksētas un formulētas attiecīgajos kodeksos, priekšrakstos, zvērestos, likumos, svinīgos solījumos, baušļos, lūgšanās un kā mantojums nodotas no paaudzes paaudzei. Vissenākie dokumenti, kuros atrodami deontoloģijas elementi, bijuši Senajos austrumos – Ķīnā, Indijā, Ēģiptē, Babilonijā, Asīrijā, vēlāk – Grieķijā un Romā.
Liela nozīme ir senās Hellādas ārstam Hipokrātam (460. – 377. g. p.m.ē.) – senās medicīnas nodibinātājam. Plašāk pazīstami viņa augsti humānie novēlējumi ar nosaukumu „Hipokrāta zvērests”, kuram kalpot augstāko medicīnisko izglītību ieguvušie solās daudzās pasaules valstīs arī šodien.
Feodālisma laikmetā Hipokrāta mantojuma morālās vērtības tika atklāti nicinātas. Varenās katoļu baznīcās ietekmē medicīnas kļuva par pazemīgu baznīcas dogmu ievērotāju. Jebkura jauna, baznīcas neakceptēta doma un atkāpe tika uzskatīta par ķecerību un nikni vajāta.…