Vadības stils ir tipisku un samērā stabilu paņēmienu kopums, ar kuriem vadītājs iedarbojas uz padotajiem, lai efektīvi veiktu vadības funkcijas, īstenotu iestādes mērķus, jeb – vadīšanas metožu un formu kopums konkrētā izglītības iestādē.
Vadības stils īstenojas arī lēmuma pieņemšanā, prasmē klausīties un vadīt.
Vadības stils ir atkarīgs no vadītāja sociāli psiholoģiskajām īpašībām (vecuma, dzimuma, interesēm, profesijas), no vadības hierarhijas līmeņa, no vadīšanas veidiem un paņēmieniem, no konkrētās pedagoģiskās sfēras specifikas. Stilu veidošanos ietekmē arī intelekts un vadītāja vispārējā kultūra, profesionālās sagatavotības līmenis, rakstura īpašības un temperaments, kā arī vadītāja vērtību orientācija.
Lai noteiktu būtiskākos efektīvas vadības faktorus, zinātnieki piedāvā trīs pieejas:
● atkarībā no vadītāja personīgajām īpašībām;
● atkarībā no vadītāja uzvedības;
● atkarībā no situācijas.
Katrai pieejai ir savi modeļi un savas metodes.
Vadītāja uzvedības modeļi pamatoti ar atziņu, ka vadīšanas efektivitāte ir atkarīga nevis no vadītāja personīgajām īpašībām, bet gan no viņa attieksmes pret pakļautajiem. Tomēr attieksmes veidošanās procesā liela nozīme ir arī personīgajām īpašībām, tāpēc šie modeļi nebūt neizslēdz viens otru.
Atkarībā no vadītāja uzvedības var izdalīt četrus vadības stilus:
1) augsta orientācija uz darbiniekiem, zema orientācija uz izdevumiem;
2) augsta orientācija uz uzdevumiem, augsta orientācija uz darbiniekiem;
3) zema orientācija uz uzdevumiem, zema orientācija uz darbiniekiem;
4) zema orientācija uz darbiniekiem, augsta orientācija uz uzdevumiem.…
