Pērļu zvejnieks
J. Poruka romantiski filozofiskā fantāzijā „Pērļu zvejnieks” pirmās ieceres ir radušās jau 19. gadsimta 80 gadu nogalē, taču intensīvā radošā spriegumā tas ticis rakstīts pēc 1894. gada aprīļa, t.i., pēc atgriešanās no Drēzdenes studijām.
Mīlestības gradācijas –
Ansis
mīlestība – tā likās viņam uz mūžību uzticību zvērējusi būt.
Ko mīlestība grib, to zin tik viņa viena. Viņa mūs vārdzina, vārdzina mūžīgi! Mīlestība ir priecādamies sāpes, saldas sāpes, bet es viņas cienu un turu augsti, sevišķi tāpēc, ka viņas uzticīgas līdz kapa malai.
Citi mīlēs, bet es ticu, es ticu, Zenta, ka arī mūsu mīlestība nav nieks, arī viņai vajaga kaut kam būt, kaut ko sevišķu izteikt. Un tātad viņai vajaga būt tomēr mūžīgai, jo viss, kas kaut ko izteic, zūd varbūt sev, bet nezūd nekad Tam, kas visu radījis
Mīlestība nekad nenīkst!
Tiešām – dienā savāda mīlestība, savādas jūtas, kur tik daudz ļaužu kustas, trokšņo, kad saule spīd un putni dzied. Savāda mīlestība dienu, kā nakti.
Kaislīga mīlestība ir vētra, viņa paskrien, lauzdama dažu labu cēlu koku.
Sasodītā mīlestība! Viņa ir tikpat nepanesama – kā laimīgā, tā nelaimīgā!
Mīlēt ir visu aizmirst un tik sevī pilnīgi atmosties!…
