Šo eseju gribētu sākt ar citātu no Paulu Koelju grāmatas „ Ceļavārdi gaismas bruņiniekam” ,ko kā dāvanu no vecākiem saņēmu beidzot vidusskolu:
„Gaismas bruņinieku acīs vienmēr atstaro mirdzums. Viņi dzīvo šajā pasaulē tāpat kā visi citi, viņi vada savas dienas kopā ar citiem un nebēdā, ja rīts sākas bez ceļa maizes un basām kājām. Dažreiz viņi ir gļēvi. Dažreiz viņu rīcībai pietrūkst pārliecības.
Viņi cieš par niekiem, rīkojas nožēlojami un šausta sevi par izaugsmes trūkumu. Bieži vien viņi iedomājas, ka nav cienīgi piedzīvot jelkādu svētību vai brīnumu.…
