Bizantijā agrāk nekā citās valstīs sāka veidoties viduslaiku kultūrai raksturīgās iezīmes. Izveidojās priekšstats – pasaule ir sarežģīta un cilvēka prātam neaptverama. Radās tieksme pēc visaptverošām garīgām vērtībām.
Bizantijas mākslā, ko skāra reliģiskais askētisms, īpaša nozīme bija garīgajai ekspresijai.
4.gadsimtā bazilika izveidojās par dievnama pamattipu. Centriskās kupolu baznīcas cēla uz apaļas, kvadrātiskas, astoņstūra vai krusta pamatnes. Viens no iecienītākajiem Bizantijas baznīcu tipiem bija bazilika ar kupolu. Vēlāk, 10.gadsimtā, radās jauns centriskās celtnes variants – krusta kupola celtne. Visas Bizantijas arhitektūras pastāvēšanas vēsturē kā galvenos celtniecības materiālus izmantoja akmeņus un ķieģeļus. Bizantijas arhitektūras galvenā pazīme bija kupols, ko arhitekti kā tradīciju pārņēma no Romas, Sīrijas un Mazāzijas. No pēdējās nāca arī simboliskie priekšstati par dievnamu un tā daļām. Te katrai daļai bija būtiska nozīme. Baznīca pati simbolizēja kosmosu, kupols – debesis, ēkas taisnstūra pamati – zemi, bet sienas – gadalaikus. Ieeja parasti atradās rietumu pusē, altāris – austrumdaļā, sienas attiecīgi – viena pret dienvidiem, otra – pret ziemeļiem.…
