Magnija nosaukums ir cēlies no kādas grieķu pilsētas Magnēzijas (Austrumtesālijā), jo 1695. gadā atklātais baltais, irdenais un vieglais pulveris pēc izskata līdzinājās tam, kuru ieguva, izkvēlinot šīs pilsētas tuvumā atrodošos akmens iežus, iegūto pulveri sāka saukt par balto magnēziju.1808. gadā, pēc tam kad angļu zinātnieks un ķīmijas profesors Hamfrijs Deivijs no metāla, kas spēj veidot balto magnēziju, bija pagatavojis amalgamu, šo elementu nosauca par magniju. Tīrā veidā magniju ieguva 1829.gadā franču ķīmiķis A. Bisī.
Pēc izplatības Zemes garozā magnija savienojumi ieņem astoto vietu. Tas brīvā veidā nav sastopams, taču magnija jonu saturošie minerāli atrodas visos kontinentos, magnija sāļi izšķīdušā veidā ir okeānu un jūru ūdeņos un piedod tiem rūgtu garšu.
Visizplatītākie magnija savienojumu saturošie minerāli ir karbonāti un minerāli, kas satur arī kāliju: magnezīts,dolomīts:
(MgCO3 CaCO3 MgO + CaO + 2CO2) karnalīts un kainīts. Dabiskie magnija silikāti ir azbests un talks. …
