Var runāt par ideoloģiju arī pozitīvā gaismā, kā norāda Kūle savā sarunā, atsaucoties uz Polu Rikēru. Runa ir par to, ka ideoloģija, „stāsts” jeb „naratīvs” ir kā zīmju, simbolu, ideju un vērtību kopums, kas palīdz sabiedrībai funkcionēt un ļauj cilvēkam saprast un izjust savu piederību tai. Kūle norāda, ka valsts bez tās nevar pastāvēt un tāpēc tā ir vajadzīga, un to nevajag iznīcināt, un, īpaši runājot par mazām valstīm, to, ka tām ir vajadzīga kaut kādā mērā nacionāla ideoloģija. Es gan tam īsti nepiekrītu, jo, protams, mērķis var būt labs – norādīt sabiedrībai vērtības, pēc kurām dzīvot, skaidrot simbolus un zīmes, dot ietvaru, kur rast savu identitāti, bet man tomēr liekas, ka tas ir pārāk potenciāli bīstams un slidens ceļš, jo 20. gadsimts ir pietiekoši labi parādījis, ko ar masām spēj izdarīt talantīgi ideologi, tāpēc uz jebkādiem šādiem centieniem valstiskā līmenī veidot ”ideoloģiju”, „stāstu” vai vēl ko citu, skatos ar lielām aizdomām.
…
