Dzīvības spēks slēpjas tās daudzveidībā un spējā pielāgoties dažādiem vides apstākļiem. Organismi izmanto vidi savas eksistences nodrošināšanai vienlaicīgi to pārveidojot un radot turpmākus attīstības priekšnosacījumus. Organisma darbība un vides izmaiņas ir savstarpēji saistīti procesi laikā un telpā.
Lai saglabātu šo civilizāciju, cilvēkam jāiegūst pēc iespējas pilnīgākas, mūsdienīgākas zināšanas par organisma un vides attiecībām, t.i., zināšanas ekoloģijā, un jāprot tās izmantot, pielietot ikdienas dzīvē.
Termins „ekoloģija” ir radies no grieķu oicos (māja, dzimtene), un logos (zinātne, mācība).
Ekoloģija ir zinātne, kas pēta dzīvo organismu eksistences nosacījumus, kā arī attiecības starp organismiem un to dzīves vidi.
Ekoloģija pēta organismu un vides attiecības.
Ekoloģijā izdala sekojošas sastāvdaļas:
autekoloģija – faktoriālā jeb indivīdekoloģija, mazākais pētāmais objekts - organisms. Pēta atsevišķu kādas sugas organisma attiecības ar vidi. Tā galvenokārt nosaka šo organismu izturības robežas, to prasības attiecībā uz vidi, kā arī cenšas novērtēt vides faktoru ietekmi uz organisma morfoloģiju, fizioloģiju un uzvedību;
demekoloģija (populāciju ekoloģija) – pēta organismu grupas, kurās organismu apvieno nevis gadījuma apstākļi, bet gan ģenētiskas grupu pazīmes;…
