Jaunais Bizantijas stils (Bizantiešu māksla IV-XV. gadsimts) izveidojās hellēnistiskajai mākslai cauraužoties ar austrumu heraldisko tēlojuma veidu, jo tālāk vadīt vienoto kristīgo ticību un tās mākslu uzņēmās vadīt tieši Bizantijas galms, kas savās augstajās luksusa prasībās sekoja austrumu galmiem un cienīja grezno, izsmalcināto Āzijas ceremoniju pasauli. Galms un reliģija bija vienoti. Darbos šīs apvienotās hellēņu un austrumu tradīcijas ienesa plakanību, frontalitāti kā arī kompozīcijas paralēlismu un raksturīgo zelta pamatu. Arī šai ikonai (attēls NR. 1, “Pasludināšana”. Krievu ikona, radīta tipiskās bizantiešu tradīcijās, 14. gadsimtā. Autors nezināms.) ir tradicionālais zelta pamats, vērojama plakanība, izteikta frontalitāte un nepareiza perspektīve. Dominējošās krāsas ir zelts, zilais, sarkanais un tās ir piesātinātas. Figūras, kā jau Bizantijas tipa ikonogrāfijā, ir garenas, smalki izveidotas, ar lielām, tumšām acīm, mazu muti. To pozas diezgan statiskas, stīvas.
Jaunais Bizantijas glezniecības stils ienāca līdz ar jauno tirdzniecību 10. gadsimtā. Maskavas- Suzdaļas skolā 14. gs. jau parādās visai raksturīgais kakla izliekums attēlotajai Dievmātei, ko varam vērot arī šajā ikonā. Visas liturģiskās zīmes bizantiskajās tradīcijās ir saistītas ar Kristu: arī svētbildes, kurās attēlota svētā Dieva Dzemdētāja un svētie. Tās nozīmē Kristu, kas viņos ir ticis pagodināts.…
