| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| IEVADS | 3 | |
| 1. | PAR DZĪVOJAMO TELPU ĪRI | 5 |
| 1.1. | 2013. gada Likumprojekts | 5 |
| 1.2. | Paredzētais likumprojektā | 8 |
| 2. | Dzīvojamo telpu īres likumprojekts 2017. | 11 |
| 3. | VIEDOKĻI UN KOPSAVILKUMS | 15 |
| 3.1. | NĪSA un NĪLA pieteikums | 15 |
| 3.2. | Kopsavilkums | 19 |
| 3.3. | Tiesībsarga biroja viedoklis | 22 |
| SECINĀJUMI | 24 | |
| PRIEKŠLIKUMI | 25 | |
| IZMANTOTĀ LITERATŪRA | 27 |
SECINĀJUMI
Kaut arī, analizējot Likuma “Par dzīvojamo telpu īri” likumprojektu, ir vērojama virzība uz namīpašnieku (izīrētāju) un īrnieku tiesisko attiecību regulējuma sakārtošanu, tomēr paliek daudz līdz galam neatrisinātu jautājumu.
1. Zemesgrāmatu nodaļas dēļ jaunā līgumu reģistrēšanas sistēma būs ļoti noslogota un palielinās administratīvos izdevumus. Turklāt terminētos līgumus līdzšinējā kārtībā pagarināt nebūs iespējams, - vispirms nepieciešama to laušana, pēc tam jauna līguma slēgšana. Katra šī darbība jāreģistrē Zemesgrāmatu nodaļā. Diemžēl likumprojekts neparedz vismaz uzdot izstrādāt tehniskos risinājumus šī procesa paātrināšanai un vienkāršošanai.
2. Likumprojekts paredz īres tiesisko attiecību reģistrēšanu Zemesgrāmatās bez maksas. No vienas puses tas mazinās jau tā negatīvo attieksmi no denacionalizēto namu īrnieku puses, tomēr jāparedz papildus finansējums no Valsts budžeta šo reģistrāciju veikšanai.
3. Likumprojekts neparedz piespiedu mehānismus īres tiesisko attiecību reģistrēšanai Zemesgrāmatā. Līdz ar to vismaz šīs attiecīgās likuma sadaļas var kļūt par tā saucamajām “mirušajām normām”, - noteikumiem, kurus izpildīt neviens nav motivēts, turklāt arī nav paredzēti nedz motivējoši, nedz piespiedu mehānismi.
4. Likumprojekts pieļauj īres līgumu slēgšanu ar personu, kam nav likumdošanā noteiktā kārtībā izsniegtas uzturēšanās atļaujas Latvijā. …
Laikos, kad valdīja sociālisms, viss bija daudz vienkāršāk: daudzdzīvokļu mājas piederēja valstij un pašvaldībām, - šajās lielākoties nolaistajās ēkās mitinājās īrnieki ar beztermiņa īres līgumiem, maksājot niecīgu maksu. Esošajā kvalitātē dzīve šķita droša un nesatricināma. Bet, pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados sāktā valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizācija un namīpašumu denacionalizācija pašos pamatos mainīja dzīvojamā fonda īpašuma struktūru un īres attiecības. 1991. gadā Latvijas Republikas Augstākā Padome, risinot jautājumu par okupācijas laikā nacionalizēto māju atdošanu bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, pieņēma likumu «Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā» un likumu «Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem» . Savukārt 1991.gada 30. oktobrī Augstākā Padome pieņēma lēmumu “Par Latvijas Republikas likumu «Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem» un «Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā» spēkā stāšanās kārtību” , ar kuru Latvijas Republikas Ministru Padomei uzdeva līdz 1991. gada 1.decembrim izstrādāt un iesniegt Latvijas Republikas Augstākajai Padomei likumprojektu «Par kompensācijām» denacionalizēto māju īrniekiem, lai māju īpašniekiem būtu brīva izvēle atbrīvoties no bijušajiem īrniekiem un risināt jautājumu par mājas izmantošanu, jaunu īres līgumu slēgšanai atbilstoši tirgus cenām, bet iepriekšējiem īrniekiem dot brīvu izvēli – iegādāties dzīvokli īpašumā, vai pēc vienošanās, slēgt jaunu īres līgumu un īrēt to pašu dzīvokli.
