Tiesību teorija

Ties., sistēma
Publiskās ties. (konstitucionālās ties., cilvēkties.)
• Pamatā vērstas uz sabiedrības interešu ievērošanu (piem., izziņa no psihiatra pirms ieroča nēsāšanas atļaujas izsniegšanas);
• Puses pakļautība attiecībās (piem., policists apstādina transportlīdzekli);
• Tiesības piešķirtas tikai noteiktam valsts subjektam (piem., pasi var izsniegt tikai noteikta iestāde)
Privātās ties. (civilties., darba ties.)
• Pamatā vērstas uz indivīdu interešu ievērošanu (piem., laulāto savstarpējās attiecības regulējošas normas);
• Puses līdztiesība attiecībās (piem., privātā pers., apstādina transporta līdz.);
• Tiesības piešķirtas ikvienam (piem., līgumu var slēgt jebkura rīcībspējīga persona)
Ties., sistēmas pamatā ir ties., norma. Ties., normas grupē – šo sagrupēto vienveidīgo jautājumu regulējošo normu kopumu sauc par ties, institūtu (nav valsts iestādes nosaukums, piem., laulības institūts, ķīlas institūts). Šie institūti veido ties., nozares (vienveidīgas sab., attiecības). Nozares veidojas gan no jauna, gan arī saplūst kopā (diferenciācija un konsolidācija). Ties., nozares veido ties., sistēmu. Eksistē ties., nozares un apakšnozares. Ties., sistēma nav tas pats, kas tiesiskā sistēma (gan tiesības, gan tiesiskā apziņa, gan tiesu prakse).
Tiesiskā sistēma – sastāv no tiesību sistēmas + tiesiskās apziņas (morāle – ētiskā puse) + tiesu prakse.
Šāds iedalījums nepieciešams:
1. lai realizētu likumsakarības (tiesību normu savstarpējā saskaņā);
2. tiesību normas veido noteiktu sistēmu (vienotības princips).
o Ties., norma regulē kādas sabiedriskās attiecības = sab., dzīves nepieciešamība.
o Regulēšanas metode – ļauj tiesību sistēmu dalīt 2 daļās:
a. Civilajās ties. – dispozitīvā regulēšanas metode (izvēlas iesp.), pusēm ir privāta autonomija.
b. Publiskajās ties. – imperatīvā regulēšanas metode (no valsts).
…