Baltkrievizācija bija Padomju Savienības nacionālās politikas sastāvdaļa, kuras virziens tika noteikts X un XII Viskrievijas kongresos (attiecīgi 1921.g. martā un 1923.g. aprīlī).1 Par boļševiku partijas nacionālās politikas vienu no nozīmīgākajiem veidotājiem kļuva V. Ļeņins, kurš pieļāva nāciju politiskās pašnoteikšanās iespējamību, tai pat laikā sociāldemokrātijai paturot tiesības izvērtēt katras nācijas lietderību atdalīties no Krievijas valsts.2 Tomēr kā īsts marksists, par vienu no lielākajiem draudiem Ļeņins uzskatīja nacionālismu, viņš atbalstīja ideju par visu nāciju saplūšanu un nacionālo atšķirību izzušanu. Bet izšķirošā cīņa nacionālās politikas kursa noteikšanā norisinājās XII kongresā, kurā tika sakauti nacionālie komunisti, bet uzvaru guva vienotas, centralizētas valsts piekritēji. Tomēr neskatoties uz to, ka tika sagrauts nacionālo komunistu sapnis uz reālu pašnoteikšanos, kongresā pieņemtie pasākumi cīņā pret lielkrievu šovinismu nāca par labu daudzu nacionālo minoritāšu kultūras uzplaukumam. Tieši Staļina ierosinātā cīņa pret lielkrievu un nacionālo šovinismu tai pat laikā paredzēja ieviest vietējo valodu valsts pārvaldē. XII kongresa pieņemtajā rezolūcijā par nacionālo jautājumu tika pieņemti sekojoši lēmumi: 1)tikai demokrātiski- republikāniskā valsts iekārta spēs nodrošināt visu nāciju un valodu pilnīgu tiesību vienlīdzību; 2)tiesības visām nācijām atdalīties un izveidot patstāvīgu valsti; 3)partijai ir tiesības izlemt katras nācijas lietderību, atdaloties no Krievijas valsts; 4)kategoriski noraida kulturāli nacionālās autonomijas ideju; 5)konstitūcijā tiktu atcelti visi nacionālie ierobežojumi un privilēģijas; 6)veicināt visu Krievijas tautību strādnieku saplūšanu vienotās proletāriskās organizācijās…
