Tas, kas lugu padara skatāmu ar interesi, ir mūsdienīgā humora klātbūtne ik pēc pāris skatiem. Tas publiku sajūsmināja līdz skaļiem smiekliem un aplausiem. Nenoliedzami, ļoti iederīgas bija arī dziesmas un dejas, kas izrādi atdzīvināja, padarīja temperamentīgāku. Liela nozīme bija skaņdarbiem, kas noteiktā momentā izpauda dažādas sajūtas uz skatuves, piemēram, Andrieva un Ievas kopīgais mīlestības dziesmas izpildījums. Šis bija viens no maniem mīļākajiem momentiem lugas gaitā. Abu aktieru saspēle izpaudās ļoti sirsnīga, radot iekšēji siltas sajūtas, pārdzīvojumus par cilvēku savstarpējām attiecībām.
Režisora attieksme pret literāro materiālu atklājas īpaši rūpīga. Liekas, ka viņš vēlējies lugā apkopot daudzveidību starp naudu un mīlestību, rīcību un sekām, liekot aktieriem izvērsties dažādākajos veidos. Viens no tiem – deja. Tā lielā mērā izteica prieku un līksmību uz skatuves, kā arī pievērsa vairāk koncentrētu skatītāju uzmanību uz noteiktajā brīdī notiekošo, nevis uz lugu kopumā.
Kā jau mēdījos vairakkārt atskanējis, komēdija „Ļaunais gars” ar savu priekš Rūdolfa Blaumaņa, manuprāt, izaicinošo tēmu ienākusi latviešu kultūrvidē īstajā brīdī, ņemot vērā pašreizējo situāciju valstī.
Nedaudz izsmejoši, bet latvietis pret lugu varētu just īpašāku piesaisti, nekā kāds cits. Tas tādēļ, jo ļoti latviskā garā izrādē tika atveidoti visi notikumi. …
