2. ASPEKTS VALODDARBĪBAS VEIDA RUNĀŠANA UN DOMĀŠANAS SAISTĪBA
Latviešu valodas vispārējās pamatizglītības programmā teikts: ,,Runas un valodas apguve ir domāšanas un izziņas process, kura laikā apgūst runas kultūras un uzvedības normas, informācijas ieguves, apguves, uzkrāšanas un analīzes paņēmienus, mācās analizēt un praktiski izmantot latviešu valodas stundās apgūto mācību saturu.”
Runātprasme nav iedomājama bez skaņām un vārdiem. Runa pauž norises smadzenēs, ko sauc par domāšanu, par iekšējo runu. Lai runātu – jādomā. Domāšanas pamatā rodas priekšstati – ar redzes, dzirdes, ožas, garšas un taustes sajūtām, cilvēkam uztverot pasauli. Izrunātajos, saklausītajos vai izlasītajos vārdos ietverts konkrēts priekšstats vai apjomīgas priekšstatu gleznas. Ļoti uzskatāmi par to grāmatā „Dievs. Daba. Darbs” raksta Anna Brigadere, atceroties, kā mazā Annele atklāj, kāds brīnums ir vārds. Izlasītie vārdi ir radījuši meitenes iztēlē spilgtas, uz pašas pieredzi balstītas redzes gleznas. Šis piemērs atklāj, kā, iedziļinoties izlasītajā tekstā, atdzīvojas un atklājas tā konkrētais saturs savā dziļumā un krāšņumā. Priekšstatu tiešums un spilgtums nosaka izrunāto vārdu saturu un dzīvīgumu. Priekšstatiem jārodas iztēlē, pirms vārds tiek izrunāts, un jāatceras arī runāšanas laikā.
Domāšana noris ar vārdiem – to sauc par iekšējo darbību, iekšējo runu. Cilvēks kā sabiedriska būtne nespēj dzīvot tikai savu domu un jūtu pasaulē vien. …
