Latvija ir ceļā uz tiesisku valsti, kuras pamatu veido tiesiskums un sociālais taisnīgums. Par cilvēktiesību īstenošanas mehānisma būtisku sastāvdaļu kalpo tiesību avoti un tāpēc tiesību avotu teorijai ir jāatbilst tiesiskas valsts pamatvērtībām un principiem. Diemžēl šobrīd mūsu tiesību avotu teorijas izstrādes līmenis vēl neatbilst tiesiskas valsts kritērijiem. Kā zināms tiesiskas valsts principu realizācija ietver sevī ne tikai formālu likumību, bet arī taisnīgumu, respektīvi, tiesiskumu. Termins „tiesību avots” plašu izplatību guva XIX gadsimtā un, kaut arī ir samērā izplatīts – nav visai veiksmīgs. Tiesību teorētiķi šī termina vietā piedāvā lietot terminu „tiesību forma”. Vispārpieņemtas tiesību avota izpratnes nepastāv. Juristi ar tiesību avotu galvenokārt saprot tiesību formu no kuras tiek iegūta informācija par uzvedības noteikumiem. Tiesību avoti pilda ļoti svarīgu funkciju – kalpot par pamatu juridisku lietu izlemšanai, lai panāktu taisnīgu lēmumu pieņemšanu. Tiesību avotu kopums ir viens no sabiedrības juridiskās kultūras elementiem.1
Romāņu – ģermāņu tiesību saimi veido daudzas nacionālās tiesību sistēmas. Šajā tiesību saimē ietilpst ne tikai vairums Eiropas valstu tiesību sistēmas, bet arī visu Latīņamerikas, kā arī daļa Āfrikas un Āzijas valstu tiesību sistēmas. XX gs. sākumā Eiropas valstu juristi sāka atbrīvoties no pirms tam valdošā priekšstata par tiesību un valstu pārspīlēto saistību. PSRS tiesību izpratnes raksturīgākā pazīme bija valsts tiesību radītājas lomas hipertrofija – tika uzskatīta par vienīgo tiesību radītāju.2 …
Darbā aplūkots tiesību jēdziens, patstāvīgie tiesību avoti (normatīvie tiesību akti, tiesību paražas, vispārīgie tiesību principi) un tiesību palīgavoti (tiesu prakse, tiesību doktrīna) - autori Jelāgins, Iļjanova, Meļķisis, Horns.
