Šodien mēs uz telpu un laiku raugāmies kā uz cilvēka esamības vidi. Visbiežāk pirmais, ar ko asociējas vārds “telpa”, - istaba ar četrām sienām un griestiem. Var jau pieņemt, ka telpa pastāv tikai tad, kad ir sienas, kas to ierobežo. Pretēji šim pieņēmumam telpas jēdziena skaidrojums tiek paplašināts, - telpas interpretācijai tiek meklēta “galējā” robeža, kuru nenosaka ierasti ikdienas stereotipi. Mūsdienu cilvēkam ir grūti iedomāties ka uz visu šo ikdienišķo varētu raudzīties pavisam savādāk. Mūsu apziņā veidojas noteiktas asociācijas par šo jautājumu, kas pamatojas uz uzkrāto dzīves pieredzi. Ir saprotams, ka telpa un laiks ir mūsu fiziskās un garīgās pasaules sastāvdaļas un tos var dažādi raksturot. Telpa ap mums ir bezgalīga, nepārtraukta un mūžīga, bet savukārt laikam ir nepārtraukta gaita vienā virzienā. Laikam nav ne sākuma, ne gala. Laiku nekad nevar atgriezt atpakaļ.…
