Viens no pagājušā gadsimta dižākajiem ekonomistiem Miltons Frīdmans ir teicis, ka inflācija vienmēr un visur ir monetārs fenomens. Citiem vārdiem sakot, inflācija vienmēr parādās tad, kad naudas daudzums ekonomikā pieaug straujāk nekā pieejamais preču un pakalpojumu daudzums, kuru par šo naudu var nopirkt. Tradicionāli inflāciju arī mēra monetārā jeb naudas izteiksmē - kā patēriņa cenu pieaugumu kādā konkrētā periodā
Inflācija jeb cenu pieaugums pasaules tautsaimniecībā radās laikā, kad savstarpēju norēķinu veikšanai cilvēki sāka izmantot naudu. Ilgu laiku cenu kāpuma problēmas cēloņi nebija skaidri ne zinātniekiem, ne ekonomiskās politikas īstenotājiem. Vēl pagājušā gadsimta 60.gados populārs bija uzskats, ka eksistē tieša un nemainīga sakarība starp inflāciju un ekonomisko aktivitāti valstī, tāpēc valsts centrālā banka, izvēloties noteiktu pieļaujamās inflācijas lielumu, spēj panākt bezdarba līmeņa samazināšanos un tautsaimniecības izaugsmi.
Inflācija tradicionāli tiek uztverta kā negatīva ekonomiskā parādība, kas palielina cenas un samazina iedzīvotāju pirktspēju.
Mūsdienu pasaule, arī Latvija, piedzīvo globalizāciju. Uzņēmuma līmenī tas nozīmē, ka konkurenti ir atrodami ne tikai pašu valstī, tie var piegādāt savus ražojumus no jebkuras pasaules malas un cenas vietējā tirgū nosaka preču cenas ārvalstīs. Latvija nenosaka preču cenas, Latvija ir preču “cenu ņēmējs”. Strauji ir auguši transporta izdevumi. …
