-
Raiņa lugas "Jāzeps un viņa brāļi" analīze
Novērtēts!
Jāzeps ir apveltīts ar brīnišķu spēju sapņot, viņš redz sapņus tiešā nozīmē un prot tos tālredzīgi izskaidrot, viņš arī spēj sapņu acīm raudzīties tālāk uz priekšu nākotnē, Jāzeps ir sapņotājs. Viņš ir neparasts, tādēļ viņa brāļus moka naids. Brāļi pat dod Jāzepam padomu—esi tāds kā citi, tad tevi mīlēs. Arī brāļi grib sapņot lielus un tālus sapņus, bet nespēj. Jāzeps var pavadīt dienas mājās pie tēva, kamēr brāļiem jāstaigā līdzi lopu bariem. Jāzeps ar savu mīlu pret brāļu naidu neko nespēj, brāļi viņā neklausās un par viņu ņirgājas, līdz beidzot iegrūž briesmīgajā bedrē. Lai gan Jāzeps kļuvis garīgi spēcīgāks, viņa mīla nav spējīga pārveidot vai ietekmēt cilvēkus, un dzīves prakse apšauba ideju par mīlas visvarenumu, kurai Jāzeps tā pieķēries.
Kā Jāzepa pretstatu, ļaunuma un neģēlības iemiesojumu Rainis tēlo desmit brāļus, kas Jāzepu ienīst, un vienīgi pats jaunākais, Benjamiņš viņu mīl, taču puisēna attieksme neko nespēj mainīt vecāko brāļu nostājā pret Jāzepu. …
Sīka un smalka lugas analīze Galvenās problēmas lugā Raiņa traģēdijā „Jāzeps un viņa brāļi” parādīts, cik liels un varens, daudzveidīgs un apbrīnojams, cik zems un niecīgs var būt cilvēks. Šajā lugā vienotā mezglā sasieti daudz problēmu pavedieni, tās centrā ir sapņotāja Jāzepa patiesības meklējumi. Lugā risinātas problēmas par spēju piedot: „Kas piedot ir? Vai ļaunu teikt par labu? Ļaunam tapt? Nē ļaunu ņemt un vērst par labu, tas ir piedot. Jo citād’ zvēri aprīs cilvēkus Un cilvēcība noliegs pati sevi...”, par atriebību: „Tu pazemojies pats, tiem atriebdams; Tu līdzīgs topi tiem, ko nicini.”, par cilvēka pazemošanos: „Ne jūds es esmu vairs, ne ēģiptiets, No dzīves atrauts, sapnī izgaistu...”, „Es sevi aizsviedu, lai veiktu tos.”, par taisnības meklēšanu: „Man zuda atriebe, es gribu aizmirst, Es gribu vienu vien tik—taisnību!” Par nodarītu netaisnību: „Lai viss tiem ļauts? Tiem mēsliem viss lai ļauts? Un man tik cēli piedot, kad man spļauj?... Kad var reiz atriebt, tad tik vāji smaidīt?”
