Elmārs Seņkovs savā izrādē par būtiskāko izvirzīja pieredzes nozīmi:” Kāda nozīme ir pieredzei, kādas sāpes nes līdzi paaudžu maiņas? kā veidojas konflikts starp veco un jauno un vai, jauno būvējot vecais tiek ņemts vai neņemts vērā. Dzīvē bieži notiek tā: lai radītu ko jaunu, vecais jāupurē. Bet to, kādas bija labās nu jau zudušā laika iezīmes, kuras būtu bijis vērts paturēt, diemžēl izdodas ieraudzīt tikai pēc laika. Aktuāla ir arī cīņa ar ambīcijām, cik mēs esam gatavi piekāpties un ieklausīties cilvēkos, kuri mums devuši ko būtisku.” R. Dzudzilo izrādes vizuālajā noformējumā vēlas apvienot mūsdienīgo no 21. gadsimta ar 20. gadsimta sākumu, vēloties nevis atdarināt laikmetus, padarot izrādi butaforisku, bet gan radīt autonomu teātra realitāti. Izrāde neattaisnos nevienu no paaudzēm, jo problēmas ir abās pusēs.
Aleksandra Maļikova tēlotais Edvarts ir izveidots kā izteikti atkarīgs, gandrīz vai paverdzināts no sievas Olgas Ņikuļinas Ievas. Absolūtais ļaunums parādās ainā, kad Daņilas Maligina Edžiņš pakļauj kameras nesaudzīgajai acij savu aklo vecmāmuļu. Šeit vēstījums veidojas ne par paaudžu atšķirīgo mērķu un principu sadursmi, bet gan par pasauli, kurā destrukcija un nežēlība veido pašus pamatus un indivīda iekopts mikrokosmoss ir tikai ilūzija, kas tiks izpostīta un atņemta, iemetot biedējošā haosā.
Blaumanis pats visvairāk izcēlis cietēju Indrānu tēvu, tajā pašā laikā viņš ir sapratis abas puses — katrai devis savu taisnību. Ar interesi var vērot katru cenšanos lauzt visu konvencionālo un sastingušo mākslā, rast jaunus ceļus un atziņas, kas organiskāk saskanētu ar mūsu laikmeta idejām un cilvēku izjūtām.
…
