-
Mūzikas terapijas desmit sesiju plāns insulta pacientam
Secinājumi:
Kopumā 10 sesiju plānu šai diagnozei un šim gadījumam sastādīt nebija viegls uzdevums. Tā kā starpdisciplināra komandas aprūpe ir vispiemērotākā stratēģija insulta pacientu rehabilitācijā, tad būtu nepieciešama informācija par to, ko dara katrs speciālists no šīs komandas. Zinot šo informāciju, būtu vieglāk saprast mūzikas terapeita lomu un vieglāk izvirzīt mērķus un plānot uzdevumus. Šajā plānā maģistrante izvēlējās pieskarties katrai grūtību jomai, primāri koncentrējoties uz funkcionālām un kognitīvām grūtībām. Taču, izejot no klienta/pacienta personīgi izvirzītām galvenajām grūtību jomām, terapijas plāns varētu tikt sastādīts, pamatojoties uz šo informāciju un fokusējoties tikai, piemēram, uz vienu konkrētu grūtību jomu. Sastādot plānu, kurš pamatots uz funkcionālām grūtībām bez saskares ar reālo situāciju, ir sarežgīti prognozēt, cik daudz sesijas un laika nepieciešams veltīt konkrētiem uzdevumiem, kā arī to, vai tos būtu jāveic atkārtoti vai tādas nepieciešamības nebūtu. Tāpat arī šobrīd grūti prognozēt, vai pacients/klients būtu gatavs veikt to pašu uzdevumu, paaugstinot grūtības pakāpi (piemēram, ar svara aprocēm vai, ņemot rokās smagāku mūzikas instrumentu).
Kā alternatīva piedāvātajam plānam, tika apdomāta iespēja iekļaut terapijā arī trompetes spēli, jo pacientam/klientam ir bijušas prasmes un pieredze spēlēt trompeti. Ja šis instruments mūzikas terapeitam vai pacientam/klientam būtu pieejams, tad iespējams arī to varētu izmantot kā vienu no tehnikām mūzikas terapijas sesijās (pūst, spiest trompetes ventiļus ar nejūtīgiem pirkstu galiem utml).
…
Insults un mūzikas terapija Mūzikas terapija piedāvā plašu metožu, tehniku un intervenču klāstu neiroloģisko pacientu simptomu atvieglošanai. 1. Komunikācijas prasmju sekmēšana. Pat tad, ja pacients ir zaudējis un nav atguvis runas spējas, - žesti, stāja, kustības un skaņu uzsvari, kā arī intonācijas (prosodija) ir pacienta iespēja komunicēt, un mākslu terapija, īpaši mūzikas un kustību terapijas elementi, sekmē šo prasmju attīstību. 2. Identitātes saglabāšana un atmiņas treniņš. Pacientiem ar zudušu identitātes sajūtu pazīstamas mūzikas fragmenti ļauj atgūt atmiņas un no jauna konstruēt pagātni, bet muzikālie un naratīvie treniņi palīdz trenēt īstermiņa atmiņu. 3. Kustību ierosinājums ar (muzikālu) ritmu. “Bojātā” iekšējā ritma un ārējā muzikālā ritma iedarbība ļauj atgūt kustības un valodu, uzlabot to plūdumu, nepārtrauktību. 4. Emocionālā ekspresija un atbrīvošanās. Depresija un trauksme ir neiroloģisko saslimšanu emocionāli paralizējošā daļa. Mūzikas terapija sekmē ne vien relaksāciju, bet arī emociju izlādi un izpausmi neverbālā veidā, kas ir īpaši nozīmīgi tiem pacientiem, kuri ir zaudējuši valodas spēju. 5. Dzīves kvalitāte. Komunikācijas spēja, iespēju robežās optimistisks skatījums uz dzīvi – tie ir apstākļi, pateicoties kuriem uzlabojas ne vien neiroloģisko pacientu, bet arī viņu tuvinieku un aprūpes personu dzīves kvalitāte (Aldridge, 2001) Mūzikas terapijā ar pacientiem, kuriem ir neiroloģiskas saslimšanas, jāizmanto vienkārši Mūzikas terapijas praksē spēlējami instrumenti, ideālā gadījumā tādi, kas pielāgoti pacientu specifiskajām motorajām spējām ar dažādu rokturu un īpašu konstrukciju palīdzību. Aktīvās mūzikas terapijas sesijās iederēsies arī kāds mūzikas terapeita spēlēts harmonisks instruments (piemēram, klavieres, ģitāra), lai strukturētu aktivitātes un sniegtu atbalstu pacientam. Savukārt receptīvās mūzikas terapijas praktizētājam nepieciešams plašs mūzikas ierakstu klāsts un pārnēsājama / mobila mūzikas atskaņošanas aparatūra, ko iespējams lietot arī pie pacienta gultas (Aldridge, 2001). Ņemot vērā mūzikas spēju uzrunāt emocijas, zemapziņu un atmiņu, kā arī to, ka terapijai nav obligāti jāietver verbalizācija, mūzikas terapija pielietojama arī neiroloģijas pacientiem, kuri ir tik smagi traumēti, ka to kontakts ar apkārtējo vidi ir traucēts vai pat šķietami neiespējams. (Baumann, et al., 2010) Visbiežāk lietotās mūzikas terapijas tehnikas ir receptīvā un aktīvā klausīšanās, improvizācija uz dažādiem instrumentiem un paša pacienta iesaistīšana radošā darbībā. Rehabilitācijā izmantojamo metožu un tehniku klāsts ir ļoti bagātīgs – vien jāatrod piemērotākais katra konkrētā pacienta vajadzībām: vienam aktuālāka būs komunikācija un socializācija, izkļūšana no slimības radītās izolācijas, citam – slimības skarto ķermeņa daļu funkcionāls treniņš, vēl citam – gremdēšanās senākās atmiņās, lai piekļūtu neseniem notikumiem, vēl kādam – emocijām piesātināta terapija slimības izdzīvošanai un pieņemšanai, relaksācija un pašregulācija, lai atgūtu kontroles sajūtu pār ķermeni un dzīves notikumiem vispār. (Baumann, et al., 2010)
