-
Skolēnu pašvērtējuma organizācija mācību nodarbībās
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| Kas ir pašvērtējums? | 4 | |
| 6 svarīgākās pazīmes, kas raksturo skolēna pašvērtējumu | 5 | |
| Pašnovērtējuma iedalījums | 6 | |
| Problēmas | 6 | |
| Kas jādara skolotājam? | 7 | |
| Pieredze. Mūzika – bērnu saskarsmes un pašvērtējuma veicinātāja | 8 | |
| Nobeigums | 9 | |
| Izmantoto resursu saraksts | 10 |
Kas jādara skolotājam?
Ar pašnovērtēšanu saprasts process, kurā skolēns pēc kopīgiem ar skolotāju izstrādātiem kritērijiem domā, analizē, plāno savu mācīšanos, rezultātā iegūstot rakstisku ziņojumu – pašnovērtējumu.
Pēc humānās pieejas pamatprincipiem nepieciešams novērtēt skolēnu progresu. Lai to varētu izdarīt, skolotājam svarīgi zināt kritērijus, uz kuriem jābalstās, vērtējot skolēnu zināšanas, prasmes un attieksmes. Pēc šiem kritērijiem arī skolēns veic pats savu novērtējumu, tāpēc kritērijiem jābūt skaidriem, saprotamiem un konstruktīviem.
Šobrīd skolotājiem galvenās funkcijas ir radīt mācībās tādus apstākļus, kuros skolēns mācītos mācīties, lai varētu sasniegt pašu izvirzītos mērķus un kopīgi apspriest sasniegtos rezultātus. Skolotājam jāatceras skolēna impulsivitāte, vērtīborientācija un jāpiedāvā pietiekami plašs darbības konteksts. Pašnovērtēšanās prasme ir saistīta ar pedagoģijas centrālo mērķi – sekmēt cilvēka gara pilnību.
Vissvarīgākais – pašnovērtēšanas prasmes veidošanā ir svarīgi palīdzēt skolēniem izprast: Kādēļ ir vajadzīgs pašnovērtējums?
Jāsecina, ka pašnovērtēšanas prasmi veicinošo pedagoģisko līdzekļu atlasē jāievēro noteikta pakāpenība un pēctecība. Lai to iemācītos, jāpalīdz skolēniem vingrināties mērķa izvēlē, tā sasniegšanā, rezultātu izvērtēšanā un nākamā mērķa izvirzīšanā. Un prasmes veicinošos pedagoģiskajos līdzekļos jāietver:
• Konkrētu pašnovērtēšanas kritēriju izstrāde katrai konkrētai darbībai;
• Vajadzīgā psiholoģiskā noskaņojuma radīšana, ievirzot skolēnus savu mācību rezultātu analīzei;
• Situācijas radīšana, kad skolēniem ir zināmi novērtēšanas kritēriji un viņi tos patstāvīgi salīdzina ar pašnovērtēšanas kritērijiem;
• Secinājumu izdarīšana par savas darbības efektivitāti;
• Pašnovērtēšanas būtiskākais uzdevums ir skolēnam veikt pašregulāciju, pašvbadību, pašrefleksiju un paškontroli
• Dominējošās pašvērtējuma funkcijas:
1. Konstatējošā – veikt sava darba paškontroli, skolēns konstatē, ko no mācību materiāla zina labi, ko vēl nezina pietiekami, salīdzina savu mērķi ar veikumu;
2. Mobilizējošā – skolēns noskaidro, kas vēl jāmācās, analizē savu darbību;
3. Projektējošā – izvirza mērķus, uzdevumus, plānos darbību secību.
Tie ir 3 metodiskie paņēmieni, kurus ir iespējams variēt, papildināt un piemērot konkrētam mācību mērķim, konkrētai situācijai. Skolēns pašizvērtēšanā var iesaistīties dažādos stundu posmos, dažādos kontekstos
(sk. zīm.).
…
Jēdziens „pašvērtējums” raksturo gan cilvēka apmierinātību ar sevi kopumā, gan arī ar savām spējām, īpašībām un sekmēm dažādos darbības veidos (Psiholoģijas vārdnīca, 1999). Viens no personības pašattīstības rosinātājiem ir pašnovērtējums. Tas nosaka gan skolēna izziņas darbību, gan attieksmes, gan uzvedību. Pašvērtējumā atspoguļojas skolēna zināšanu, prasmju un attieksmju kvalitāte. Starpcitu, mūsu pašnovērtējums sāk veidoties jau bērnībā. Adekvāts tas rodas tad, ja bērns jūt, ka ir mīlēts, viņam ir sava nozīmīga vieta ģimenē, ka viņam tiek pievērsta uzmanība no apkārtējo puses. Bērns veido savā apziņā veselu virkni priekšstatu par to, vai vecāki ir lepni par viņu, vai bērns spēj realizēt to, ko vecāki cer sagaidīt no viņa. Vecāku domu un uzvedības ķēdi bērns vispārina un uztver kā mīlestību. Tā tiek veidots pašnovērtējums, kurš tiek balstīts uz vistuvāko cilvēku domām.
