Pirmoreiz šis domugrauds „Seko, kur saprāts ved”, mani uzrunāja, veidojot prezentāciju par Zenonu no Kitijas. Domāju, ka šis temats ir ļoti filosofisks un tam nav vienas atbildes vai raksturojuma – jo, cik cilvēku, tik viedokļu.
Lasot šos vārdus, pirmais, par ko iedomājos, pateikties par to, ka man saprāts ir dāvāts, jo es uzskatu, ka tā ir dāvana, starp citu, viena no daudzajām, kas mums ir dota un, kuru mēs pārsvarā neapzinām, kā dāvanu. Ne tikai prāts tā zemākajā nozīmē, jo tepat līdzās manai mājvietai ir iestāde, kurā dzīvo cilvēki, kuriem saprāts diemžēl ir atņemts. Acīmredzot, šī robeža starp saprātu un ārprātu jeb neprātu ir ārkārtīgi trausla un šaura... Gluži kā balansēt uz naža asmens.
