Sistēm pieeja kā jauna koncepcija mūsdienu zinātnē ir paralēla gan komunikācijas, socioloģijas, psiholoģijas zinātnēm, gan tehnoloģijām u.c. Eksistē dažādas teorijas, tomēr, tām visām ir noteiktas kopīgas iezīmes. Tās visas ir vērstas uz problēmu risināšanu (problēmas formulējumā var būt mainīgas daļas, kuras mainoties, maina visu problēmas būtību), palīdz sekot ārējās vides izmaiņām, ievieš jaunus jēdzienus un modeļus, piemēram, sistēmas nozīmes vispārinājumu (cilvēks – mašīna, informācija – vide u.c.), kā arī to, ka kādas sistēmas modeli var pielietot dažādām sfērām. Piemēram, atgriezeniskās reakcijas sistēmu var pielietot masmediju darbībā (Komunikators – Informācija - Saņēmējs) kā arī dažādās biloģiskās parādībās (ražotājs - ģenētiski modificēta pārtika - cilvēks – alerģija uz noteiktiem pārtikas produktiem).
Sistēmu zinātnē (Systems Science) gribētos izcelt šādus virzienus:
Sistēmtehniku (Systems Engineering) t.i. zinātniska projektēšana un plānošana, novērtēšana un sistēmu konstruēšana. Cilvēks – mašīna.
Operāciju pētniecība (Operations research) – eksistējošu cilvēku, naudas, mašīnu u.c. sistēmu zinātniska vadība.
Inženierpsiholoģiju (Human Engineering) sistēmu, mašīnsistēmu pielāgošana maksimālai efektivitātei ar minimālu vai kādu citu līdzekļu patēriņu.
Būtībā sistēma ir daļu, elementu jeb objektu kopums, kas ietekmē viens otru un ir sarežģītāka, lielāka modeļa sastāvdaļa. Ļoti liela ietekme sistēmu veidošanās procesā ir ārējai videi, jeb fenomeniem, kas nosaka sistēmas attīstību. Japiebilst, ka eksistē arī slēgtas sistēmas, kurām nav saistības ar ārējo vidi – dezintegrētas sistēmas.
Valodas sistēmas.
…
