| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| Testamenta raksturojums | 4 | |
| Privāts testaments Latvijā | 5 | |
| Privāta testamenta vēsturiskā attīstība | 7 | |
| Citu valstu tiesiskā pieeja testamentam | 8 | |
| Ieskats praksē | 11 | |
| Nobeigums | 14 | |
| Izmantotās literatūras un juridisko aktu saraksts | 15 |
Mantas pāreju no vienas personas citai, ko radījusi personas nāve, sauc par mantošanu (ar terminu nāve, likuma izpratnē, jāsaprot ne tikai fiziskā nāve, bet arī, pasludināšana par mirušu).
Tiesību iestāties mirušā mantisko attiecību kopībā sauc par mantojuma tiesību. Personu, kam pieder tāda tiesība - iestāties mirušā mantisko attiecību kopībā - sauc par mantinieku. Mantotspēja ir ne tikai fiziskām personām, bet ar arī juridiskām personām.
Latvijas Civillikuma izpratnē ar mantojumu ir jāsaprot kopība, kurā ietilpst visa nekustamā, kustamā manta, kā arī citiem atdodamas tiesības un saistības, kas mantojuma atstājējam piederējušas mantojuma atklāšanās laikā. Mantojumā pāriet arī mirušā vēl neizņemtā darba alga, citas viņam pienākošās naudas summas, piem., kompensācijas, dividendes, akcijas pajas, noguldījumi ar procentiem, apdrošinājuma atlīdzības, izņemot apdrošinājuma atlīdzību apdrošinātā nāves gadījumā, kad apdrošinājuma līgums noslēgts trešās personas labā u.c. …
Attiecības mantas pārejai, kad mantojuma atstājējs, vēl dzīvs būdams paredz kārtību kādā mantojums pāriet uz mantiniekiem, sauc par testamentāro mantošanu (no latīņu Ex testamentio – situācija, kad persona, vel dzīvai esot atstājusi mantiniekiem testamentu,kas nosaka mantošanas kārtību pēc nāves). Šo sadalījuma aktu sauc par testamentu. Saskaņā ar Latvija Republikas Civillikuma 418. pantu - katru vienpusēju rīkojumu, ko kāds dod par savu mantu vai mantas daļu sauc par testamentu. Testamenta formai ir sevišķi svarīga nozīme, lai nodrošinātu testamentam uzticību skaidrību un uzglabājamību. Testamenta noteiktās formas neievērošana var būt par pamatu, lai prasītu to atzīt par spēkā neesošu (Civillikuma 786. p. 2. d.). Testaments ir viens no mantošanas tiesību institūtiem, kas testatoram ļauj noteikti organizēt sava īpašuma tālāko likteni.
