Džons Loks savā darbā raksta, ka refleksija ir novērojums, ko prāts izdara par savu darbību un tās izpausmju veidiem. Es uzskatu, ka mūsdienu cilvēkam vispār ir tāda tendence – visu izzināt, arī prāta darbību. Prāts ir smalks mehānisms, ko pilnībā izzināt mēs laikam nekad nespēsim. Kā prāts darbojas? Kā tajā var satilpt tik daudz informācijas? Vai prāts šo informāciju var uzņemt bezgalīgi daudz, vai arī reiz pienāks brīdis, kad prāts atteiksies no informācijas uzņemšanas, jo būs pārpilns? Vai prāts ņem vērā to, ko saka mūsu dvēsele, vai darbojas patstāvīgi ignorējot dvēseles balsi? Kāpēc prātu sauc par PRĀTU? Šie ir jautājumi, par kuriem ir vērts padomāt.
Man aizdomāties lika vārdi: „turot bērnu tādā vietā, kur viņš neredzētu citas krāsas kā vienīgi melnu un baltu, viņam nebūtu nekādu ideju par purpursarkanu vai zaļu, gluži tāpat kā cilvēkam, kurš nekad nav nogaršojis austeri vai ananāsu, nebūs nekādu ideju par šiem gardumiem.” Priekšstati par lietām mums rodas tikai tad, kad esam ar tām saskārušies, kad zinām ko no tām varam gaidīt.
…
