Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 07.04.2009.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
  • Referāts 'Romiešu tiesības', 1.
  • Referāts 'Romiešu tiesības', 2.
  • Referāts 'Romiešu tiesības', 3.
  • Referāts 'Romiešu tiesības', 4.
  • Referāts 'Romiešu tiesības', 5.
  • Referāts 'Romiešu tiesības', 6.
  • Referāts 'Romiešu tiesības', 7.
  • Referāts 'Romiešu tiesības', 8.
  • Referāts 'Romiešu tiesības', 9.
  • Referāts 'Romiešu tiesības', 10.
  • Referāts 'Romiešu tiesības', 11.
  • Referāts 'Romiešu tiesības', 12.
SatursAizvērt
Nr. Sadaļas nosaukums  Lpp.
1.  Raksturojiet romiešu tiesību rakstītos avotus    3
2.  Kas ir adoptio un legitimatio, kas kopīgs un atšķirīgs šiem tiesību institūtiem?    6
3.  Saistību veidi    7
4.  Testamenta jēdziens un raksturojums    9
5.  Raksturojiet sugas lietas un individuālās lietas un pamatojiet šī dalījuma nozīmi    11
Darba fragmentsAizvērt

1. Raksturojiet romiešu tiesību rakstītos avotus

Tiesību avots (lat. fons, fontis) – speciāls juridisks termins tiesību ārējo formu apzīmēšanai, tas, no kurienes var „uzzināt” tiesību normu saturu. Tiesību avots norāda ar kādiem paņēmieniem valsts izsaka iedzīvotāju gribu normatīvajos aktos. Juristi tiesību avotu galvenokārt saprot tiesību formu, no kuras tiek iegūta informācija par uzvedības noteikumiem. Tā ir forma, kurā izteikts priekšraksts jeb uzvedības noteikums iegūst tiesību (juridiskas) normas nozīmi. Mūsu dienās parastā nozīmē tiesību avoti ir likumi, noteikumi, vispār normatīvi akti. Tiesību avotus mēdz dēvēt arī par tiesību pieminekļiem. Visdrošākie tomēr ir saglabājušies tiesisko aktu teksti, kas uzskatāmi par tiešiem tiesību avotiem. Citi akti, ja tie liecina par kādas senas sabiedrības tiesisko dzīvi un no tiem var secināt par kādas tiesību normas saturu, uzskatāmi par netiešiem tiesību avotiem.
Senās Romas tiesību avoti ir gan tieši, gan netieši. Visi kopā tie dod ieskatu par romiešu tiesību vēsturiskās attīstības gaitu un tiesību pilnveidošanās procesu. Romiešu tiesību avotus var sadalīt divās grupās – nerakstītie un rakstītie tiesību avoti. Taču sīkāk izskatīšu tieši rakstītus tiesību avotus.
Rakstītās likumdošanas periods ir no 450 g. p. m. ē. līdz 1.gs. p. m. ē.. 454. g.p.m.ē tika izveidota komisija, kas devās uz Grieķiju, pētīt turienes rakstītos likumus. Pēc komisijas atgriešanās Romā, tautas sapulce ievēlēja desmit vīrus – decemvirus – un uzdeva viņiem likumu sastādīšanu, piešķirot decemviru komisijai ārkārtas pilnvaras uz diviem gadiem. Pagāja gads un likumi bija izstrādāti, tātad bija izstrādāti Divpadsmit tabulu likumi, jeb leges duodecim tabularum:
1) I - II tabula – procesuālās tiesības;
2) III tabula – maksātnespējīgu parādnieku lietu lietvedība;
3) IV – V tabula – ģimenes, aizbildniecības un mantošanas tiesības;
4) VI tabula – pirkuma pārdevuma tiesības;
5) VII tabula – servitūtu tiesības;
6) VIII tabula – krimināltiesības;
7) IX tabula – kriminālprocesuālās tiesības;
8) X tabula – apbedīšanas tiesības;
9) XI – XII tabula – papildinājumi.

Autora komentārsAtvērt
Atlants