-
Latvijas valsts tiesību vēsture
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| IEVADS | ||
| 2.1. | Jaunlatvieši | |
| 2.2. | Jaunā strāva | |
| 3. | SOCIĀLDEMOKRĀTISKĀ KUSTĪBA LATVIJĀ | |
| 3.1. | Sociāldemokrātisko kustību attīstības pirmsākumi | |
| 4.1. | Latvijas sociālekonomiskais stāvoklis | |
| 4.2. | 1905.gada notikumi Latvijā | |
| 4.4. | Sociāldemokrātu savienības I kongress | |
| 4.5. | Revolūcijas ietekme uz latviešu nacionālo pašapziņu | |
| 6. | LATVIEŠI PIRMAJĀ PASAULES KARĀ | |
| 7.1. | Autonomijas projekti pirms I Pasaules kara | |
| 7.2. | LPNP dibināšana un tās sesijas lēmums | |
| 8. | TAUTAS PADOMES IZVEIDOŠANA(TP politiskā platforma) |
Sākšu ar to, ka noskaidrošu, kāpēc referātu sāku tieši ar atmodas laiku.
Jau 20.gs. sākumā latviešu tautā parādījās vēlēšanās atbrīvoties no svešas aizbildnības un virskundzības. Šī vēlēšanās pastāvēja, neskatoties uz ārējiem apstāķliem.
Tauta skaidri zina to, ko tā grib - tāpēc var runāt jau par nāciju, un nevis tikai par etnisku vienību.
Latviešu atmodas laikmets ir kā priekšvēstnesis, priekšnoteikumi tautas kopīgai darbībai sākumā par nacionālo autonomiju.
Tālāk 20.gs. sākumā jau tautas griba un nacionālā pašapziņa bija tik nobriedusi, ka var runāt par cīņu par neatkarību.
Protams, radās cilvēki, tautas vadoņi, kas, izprotot tautas vajadzības un intereses, mērķtiecīgi vadīja tautu.
Referātā stāstīšu par atmodas vadoņiem K.Valdemāru un Kronvaldu Ati un vēlāk citiem, kuriem bija liela ietekme latviešu tautā.
Kaut Latvijas Republika proklamēta 1918.gada 18.novembrī, tomēr nacionālās pašapziņas veidošanās un neatkarīgas valsts ideja pazīstama vēl ilgi pirms tam.
Pirmais pasaules karš, kurā smagi cieta mūsu tauta, tomēr arī radīja labvēlīgus apstākļus Latvijas valsts nodibināšanai.
Tautā iemājojusi griba arvien un visos apstākļos atbrīvoties, paliek apslēpta līdz piemērotam brīdim, noteiktiem vēstures apstākļiem, kad tā atrod iespēju izlauzties uz āru.
Autonomiju varēja iegūt tikai lielas starptautiskas katastrofas rezultātā.
Kaut gan 1905.gada revolūcijas aktīvākie vadītāji bija sociālisti, tomēr jāiegaumē, ka revolūcijā piedalījās arī tie, kas nebija sociālisti. Viņi visi cīnījās pret apspiedējiem, par cilvēku tiesībām un brīvību. Tādēļ 1905.gada revolūcija bija mūsu brīvības cīņu sākums. Krievu valdība bija spiesta dot vairāk brīvības. Mūsu tauta nobrieda nacionālā un politiskā domāšanā.
…
Latvijas vēsturi daudzos posmos noteicis un ietekmējis valsts ģeogrāfiskais izvietojums reģionā, kur gadu simteņiem nepārtraukti risinājās agresīvu valstu interešu sadursmes. Rezultātā tās ģeopolitiskais stāvoklis ilgstoši nebija labvēlīgs vietējo iedzīvotāju nacionālajai attīstībai. Parasti bija jāupurē savas intereses un jācieš svešu varu savtīgu nolūku labā. 19. un 20.gs. sākumā Eiropas ietekmē latviešu tauta beidzot kļuva par nopietnu faktoru, ko bija spiesti ievērot toreizējie tautu virskungi. Tauta sāk cīnīties par politiskām tiesībām. Pati sāk veidot savas zemes likteni. Vēl 1917.g. trūka nacionālo prasību vienveidības. Prasība bija: ”Brīvā Latvijā, brīvā Krievijā!” Tomēr šis sauklis ietvēra sevī Latvijas pašnoteikšanās tiesības, latviešu tautas brīvību. Latvijas autonomijas prasība pēc Februāra revolūcijas ieguva manāmu dinamiku. Ja agrāk prasīja kultūras vai teritoriālu autonomiju, tad tagad jau bija radies skaidrs jēdziens par politisko autonomiju. Kaut arī tas vēl izslēdza valsts suverenitātes jēdzienu, tad latviešu tauta tiecās kļūt par tiesību personību valsts tiesību izpratnē. No šī brīža latviešu tauta sāka apzināties savus nacionālpolitiskos uzdevumus, ko arī tiecās īstenot. Latvijas valsts nodibināšanā ievērojama nozīme bija latviešu inteliģencei. Nacionālai idejai daudz deva inteliģences kultūras darbs. Latviešu sabiedrisko spēku samērs varēja nosvērties lieliniecismā. Liela nozīme latviešu politiskās domas attīstībā bija tam, ka politiskā nacionālisma idejas guva atbalsi tieši LSD. Jāatceras, ka visa Eiropa tobrīd bija kreisi noskaņota. Tomēr vienlaicīgi noformējās un darbību izvērsa arī latviešu pilsoniskie grupējumi, organizācijas. Pasaules kara priekšvakarā latviešu tauta bija sasniegusi nozīmīgu politiskā brieduma pakāpi, kas noteiktos apstākļos varētu veidot vienu no galvenajiem neatkarīgas nacionālas valsts izveidošanas priekšnosacījumiem. Latvijā pēc revolūcijas politiskās norises bija sevišķi straujas. Tikai pēc pārmaiņām Vācijas iekšējā un ārējā stāvoklī novembrī (revolūcija un pamiera noslēgšana Rietumu frontē) radās reāla iespēja proklamēt Latvijas neatkarību. Latviešu politiķi veiksmīgi izmantoja valsts proklamēšanai vispiemērotāko brīdi, kad Krievija nespēja, bet Vācija nebija ieinteresēta, nespēja traucēt šo procesu. Neatkarības deklarācijas nepieņemšanas gadījumā šajā brīdī tā varēja netikt pieņemta vispār.
