Ēriha Fromma darbs "Mīlestības māksla", raksts "Mīlestība un tās sairšanas process mūsdienu Rietumu sabiedrībā"

• Mīlestība ir iespējama tikai tad, kad divi cilvēki savstarpēji sazinās viens ar otru no savas esamības, tātad ja katrs no viņiem pārdzīvo sevi savas esamības centrā. Vienīgi šajā "centra pārdzīvojumā" meklējama cilvēciskā būtība, vienīgi šeit ir dzīvība, vienīgi šeit ir mīlestības pamats. Šādi pārdzīvota mīlestība ir nepārtraukts izaicinājums, tā nav vieta atpūtai, bet gan kustība, augšana, kopīga strādāšana; pat tas, vai pastāv harmonija vai konflikts, prieks vai skumjas, ir otršķirīgi attiecībā pret to fundamentālo faktu, ka divi cilvēki izjūt sevi savas esamības dziļumos, ka viņi ir savstarpēji vienoti sevī, nevis bēgot no sevis. Ir tikai viens pierādījums mīlestības esamībai: attiecību dziļums un katras ieinteresētās personas dzīvīgums un spēks; šis ir tas auglis, pēc kura var pazīt mīlestību.
Dieva mīlestības iziršana ir sasniegusi tos pašus apjomus, ko cilvēkmīlestības iziršana. Šis fakts ir kliedzošā pretrunā ar ideju, ka šajā laikmetā mēs pārdzīvojam reliģijas atdzimšanu. Nekas nevar būt tālāk no patiesības kā šāds apgalvojums. Reliģiskās kultūrās, piemēram, viduslaikos, vidusmēra cilvēks uzlūkoja Dievu kā gādīgs tēvs, vai māte. Tomēr vienlaikus viņš uztvēra Dievu arī nopietnāk, tajā nozīmē, ka viņa dzīves augstākais mērķis bija dzīvot saskaņā ar Dieva principiem. Šodien nekas tamlīdzīgs nepastāv. Ikdienas dzīvē ir strikti nodalīta no jebkādām reliģiskām vērtībām. Tā tiek veltīta centieniem pēc materiālajām ērtībām. Patiesi reliģiozu cilvēku var salīdzināt ar astoņgadīgu bērnu, kuram vajadzīgs tēvs, kas palīdz, bet kas jau sāk piemērot tēva mācības un principus savā dzīvē. Laicīgais cilvēks ir kā trīsgadīgs bērns, kas raud un sauc tēvu, tiklīdz tas viņam vajadzīgs, bet citādi spēlējas pats savā nodabā. Citādā aspektā mūsu reliģijā parādās jaunas pazīmes, kas ir raksturīgas vienīgi modernajai Rietumu kapitālistiskajai sabiedrībai.
Mūsdienu cilvēks ir pārvērtis sevi precē, viņš uzskata savu dzīves enerģiju par ieguldījumu, ar kura palīdzību iespējams gūt vislielākos labumus atkarībā no sabiedriskā stāvokļa un situācijas personības tirgū. Viņš ir atsvešinājies no sevis, no saviem līdzcilvēkiem un no dabas. Dzīvei nav cita mērķa kā vien kustība, nav cita principa kā vien godīgs tirgus, nav cita prieka kā vien patērēšana.
…