Sokrāts un it īpaši Platons izveidoja filozofiskā ideālisma mācību. No šī laika Antīkajā filozofijā izveidojas divas savstarpēji sacīkstošās attīstības pamatlīnijas: materiālisms un ideālisms. Pirmajā vietā starp filozofijas jautājumiem izvirzās ētikas jautājumi, kuri tomēr balstījās uz mācību par dabu un izziņas un domāšanas teoriju. Filozofu skolas pārvēršas noslēgtās cilvēku kopienās, kuras apvieno paaugstināta interese par ētikas un audzināšanas jautājumiem. Vienlaicīgi sāk mainīties attiecības starp filozofiju un speciālajām zinātnēm, parādas jauns literatūras tips – speciālā, kura ir pieejama tikai sagatavotiem.
Šajā laikā Aristotelis ar savu filozofisko darbību paveic neaptveramu prātam darbu. Viņš atdala no filozofijas citas zinātnes - politiku un ekonomiku, fiziku, dabaszinātnes u.c. to starpā ir arī ētiku. Filozofs ne tikai atdala tās vienu no otras un izdala tās no filozofijas, bet piedevām izstrādā šo zinātņu pamatnostādnes, to pamatjēdzienus un definīcijas, daudzas no kurām tiek lietotas arī mūsdienās.
Mūsu uzdevums dotajā referātā ir aplūkot izcilā domātāja attieksmi pret ētiku kā tādu. …
