Kad atceros, kā skolā tiku mācīts un kādiem pedagoģiski filozofiskiem principiem mani pakļāva, sāku aizdomāties, kā es tiem ļāvos vai tieši otrādāk – tos ignorēju. Jāsaka, ka tobrīd es nemanīju, ka pret mani tiek piemēroti kaut kādi pedagoģiski filozofiski principi, taču padomājot dziļāk, šādas tādas iezīmes varu saskatīt un tajās kādu no šiem principiem atpazīt. Varu apgalvot, ka lielāko savu skolas gaitu laiku esmu skolots klasiskajā pieejā, respektīvi, saņēmis no skolotājiem sausas zināšanas un stereotipizētus uzskatus. Taču ne jau visu laiku. Esmu saskāries ar skolotājiem, kas mani mēģinājuši eksistenciāli un progresīvi audzināt, kas ņēmuši vērā manu individualitāti un tā brīža uzskatus, norādot uz pamatvērtībām reālajā dzīvē. Par šādu skolotāju gribētu kļūt arī es, un es ceru, ka par tādu arī veidojos. Par to arī šis stāsts.
Gribētu paanalizēt savas prakses skolas (Rīgas 93. vsk) skolotāju darbu, tātad neizbēgami analizēšu arī sevi, jo jau pusgadu šajā skolā strādāju par informātikas skolotāju.
Principā, šajā skolā skolēnus audzina tā – cik skolotāju, tik metožu. Protams, ka kaut kādas iezīmes jau saglabājas, taču katram skolotājam šī pieeja atšķiras. Runājot ar saviem skolēniem, secinu, ka vecākie skolotāji strādā klasiski, tātad, cenšoties nododot savu pieredzi, vērtības, uzskatus tālāk saviem audzēkņiem. Jaunāko skolotāju vidū šī tendence ir nedaudz savādāka. Jaunie skolotāji, cik esmu novērojis, cenšas strādāt eksistenciāli, vēršoties pret katra bērna personību individuāli. Arī es savās stundās cenšos pamanīt katru bērnu, nevis vispārināti kā demonstrācijā klāstīt savu iecerēto stundas tēmu. Raksturi un temperamenti atšķiras. Gandrīz visās klasēs ir tādi bērni, kas parasti apsēžas beigās, ir klusi un grūti pamanāmi.
…
