Senajā Romā gadu sāka skaitīt ar 1. martu. Šim faktam apstiprinājums pat nav jāmeklē vēsture arhīvos, atliek vien dažu mēnešu nosaukumus iztulkot latīņu valodā, piemēram, septembris, kas jaunlaiku kalendārā ir devītais mēnesis gadā, tulkojumā no latīņu valodas nozīmē septiņi (septus), vienpadsmitais mēnesis novembris – deviņi (nova). Pēc vecās sistēmas, gads beidzās ar februāri, un – loģiski – tam pievienoja to vienu trūkstošo gada dienu. Tieši šīs kalendāra reformas laikā nolēma gadu sākt no janvāra, bet tā vietā, lai iztrūkstošo dienu pārceltu uz gada pēdējo mēnesi, to atstāja februārim.…
