Mūsdienu socioloģijā ir iestājies pārorientācijas periods no globālo problēmu racionālas sapratnes uz lokālo kopienu iepazīšanu un sapratni, mazākuma specifiku un cilvēku ikdienas sociālo praksi, no sociālo fenomenu makro- uz mikroanalīzi.
Klasiskajā socioloģijā indivīds tiek uzskatīts kā sociālā tipa pārstāvis. Lai saprastu cilvēka sociālo pasauli ir nepieciešams tuvoties adekvātai jēdzienu sapratnei, ko cilvēks ieliek dažādos spriedumos un rīcībā.
Ja kvantitatīvā socioloģija, pārsvarā, ir vērsta uz sociālās mijiedarbības starp struktūrām, sociāliem institūtiem un organizācijām, problēmas pētīšanu (piemēram, medicīna un izglītības sistēma kā sociālie institūti – kādas ir to funkcijas un attiecības starp tiem konkrētā sabiedrībā), tad kvalitatīvā socioloģija nodarbojas ar reālās prakses subjektīvo aspektu – ko nozīmē konkrētā sabiedrībā būt “ārstam”, “skolotājam”.
Kvalitatīvos pētījumus bieži izmanto, kad sabiedrībā notiek krasas pārmaiņas. Viens no klasiskajiem piemēriem ir U. Tomasa un F. Znaņecka darbs “Poļu zemnieks Eiropā un Amerikā”, kurā tika izmantoti šo cilvēku personīgie dokumenti – vēstules, dienasgrāmatas u.c.
Eiropas un Amerikas antropologi kvalitatīvās pētījumu metodes izmantoja jau 19.gs. beigās. Amerikāņu socioloģijā tā kļuva populāras sakarā ar pētījumiem, ko veica “Čikāgas skola” (Viljama Aizaka Tomasa un Floriana Vitolda Znaņecka darbs “Poļu zemnieks Eiropā un Amerikā”). Par klasisku kvalitatīvo pētījumu uzskata Viljama Fūta Vaita darbu “Ielu stūru sabiedrība”. Tā autors kādas ASV pilsētas graustu rajonā 3 gadus dzīvoja kopā ar itāļu emigrantiem, lai izpētītu viņu dzīves veidu.
Ilgu laiku socioloģijā dominēja kvantitatīvās metodes. Par abu pieeju robežšķirtni kļuva jautājums, cik piemērots sociālajām zinātnēm ir dabaszinātniskais modelis. Kvalitatīvo metožu piekritēji uzskatīja, ka ar kvantitatīvajām metodēm vien cilvēku pētīšanai nepietiek. Metodes, ar kurām zinātnieks pēta cilvēkus, ietekmē viņa uztveri.…
