Paražu tiesības vēsturiski ir tiesību izcelšanās avots un vienīgais to attīstības kritērijs. Paražas izstrādāja pati sabiedrība, balstoties uz pieredzi un intuitīvo nojautu, kas labs un kas ļauns. Paražu tiesības Rietumeiropas zinātnieki sauc arī par arhaiskām, t.i., ļoti vecām tiesībām. Kad radās valsts, karalis paražas parasti atzina par derīgām miera nodrošināšanai un tās akceptēja. A. Švābe ir devis šādu paražu tiesību definīciju: „Paražu tiesības ir tiesības ko nav devis likumdevējs, bet, kas līdzīgi valodai, iegūst un patur savu saistošo normatīvo spēku vienādas, ilgas lietošanas un ievērošanas ceļā, kļūstot par masu uzvešanās noteicēju tiesiskā dzīvē.”1
Visvecākais sievas iegūšanas veids ir līgavas zagšana. Puisis, kas vēlas iegūt sievu, slepeni noskatās meitu, un viens pats vai ar kādiem palīgiem meitu sagūsta un aizved uz savu sētu. Meitas piederīgie, pamanījuši viņas aizvešanu, steidzas zagļus panākt un meitu atbrīvot. No šīs senās darbības vēl tagad palikuši nosaukumi: vedēji, kas apzīmē puiša jeb tautieša dzimtas ļaudis, un panāksnieki, kas apzīmē meitas piederīgos. Var pieņemt, ka tautieša sētā jaunā vīra tēvs tūlīt abus līdzināja, māte uzlika līgavai sievas autu, un ar šīm darbībām un guldīšanu tiesiskā puse bija nokārtota.…
