1931. gada rudenī Japāna okupēja Mandžūriju, kas juridiski bija Ķīnas sastāvdaļa un pārvērta to par marionešu valsti – Mandžugo. Tautu savienība šo Japānas agresiju novērst nespēja, turklāt arī lielvalstu nostāja nebija vienota.
1935. gada oktobrī Itālija uzsāka karu pret Abesīniju, kas ir viena no nedaudzajām neatkarīgajām valstīm Āfrikā, kura turklāt bija arī tautu savienības dalībvalsts. Cīņās tika izmantoti ķīmiskie ieroči. Tautu Savienība pasludina Itāliju par agresoru, bet nekādas sankcijas neseko, jo pastāv bailes no Vācijas-Itālijas tuvināšanās dēļ. Savukārt, Hitleram notiekošais bija skaidrs pierādījums Rietumvalstu nespējai uz noteiktu rīcību un deva „zaļo gaismu” tālākajām ekspansijām. Rietumu politika tika uzskatīta par gļēvu, vieniem vajadzēja izvēlēties vienu skaidru pozīciju, vai nu līdz galam aizstāvēt Abesīniju (ja Itālijai nāktos stāties pretī apvienotajiem rietumiem, tās vājums momentā atklātos) vai arī upurēt Abesīniju un iegūt sev sabiedroto-Itāliju, cīņā pret Vāciju.
1936.gadā izraisās Spānijas pilsoņu karš. Tas kļuva par jaunu pārbaudi Eiropas drošībai. Karā iesaistās arī Vācija, kurai tajā laikā bija iespēja izmēģināt jaunos bruņojuma modeļus, Itālija, Padomju Savienība. Šis karš bija ļoti nežēlīgs- Maskava kontrolēja kreisos un nacisti, un fašisti – frankistus. PSRS paziņoja par atbalstu likumīgajai Spānijas valdībai (1936.gada vēlēšanās uzvarēja kreiso spēku koalīcija ar komunistiem-Tautas fronte, Franko sāka sacelšanos pret to, kas pārauga pilsoņu karā). Francija un Lielbritānija neiejaucās karā. 1939.gada martā pilsoņu karš beidzās ar ģenerāļa Franko uzvaru. Eiropas politiku sāka ietekmēt fašistiskās antifašistiskās attiecības…
Ekonomiskās grūtības, kas radās Lielās ekonomiskās krīzes laikā (1929.) un iezīmēja 30.gadu lielo depresiju, un no tām izrietošās sociālās problēmas, kāpināja politisko radikālismu. Kreisie postulēja, ka nepieciešama kapitālisma nomaiņa par labu sociālismam, jo pirmais, acīmredzami, nav darboties spējīgs. Labējie, savukārt, norādīja, ka demokrātija nav darboties spējīga un, ka ir nepieciešama nacionālsociālistu nākšanu pie varas. Vācijā 1933.gadā iezīmējās „otrais autoritārisma” vilnis. Tādejādi sākot ar 1933.gadu Eiropā pastāvēja trīs totalitārie režīmi, kas pilnībā regulēja sabiedrības dzīvi (ekonomisko, politisko, reliģisko, ģimenes) , fašisms Itālijā, nacisms Vācijā un komunisms Padomju Savienībā. Kopējās iezīmes šiem režīmiem bija tādas, ka tie visi bija totalitāri, proti, tiem bija raksturīga varas tieksme pilnīgi kontrolēt un noteikt iedzīvotāju politisko, saimniecisko, garīgo, ģimenes dzīvi, pakļaut indivīdu kopīgām sabiedrības ( un/ vai cēla mērķa) interesēm. Nepastāvēja pilsoniskā sabiedrība. Visu līmeņu sabiedriskā dzīve tika izteikti politizēta. Galvenie raksturelementi, valsts varas koncentrēšanās vienā institūcijā, varas nesankcionētu politisko aktivitāšu aizliegums, politiskais terors, politiskās apziņas misticisms.
