vislielākais piļu skaits Latvijā ap 50 ir uzceltas 14.gs., kad tās būvēja jau kā pārvaldes centrus, nozīmīgāko ceļu apsardzībai un aizstāvībai pret ārējo ienaidnieku. Latvijas piļu būvē tika izmantoti jau citur R-Eiropā pazīstami nocietinājuma tipi. Agrīnākajos cietokšņos populārs bija vienkāršākais – kastelas tips, kura pirmsākumi meklējami senās Romas kara apmetnēs. Šādu nocietinājumu veidoja akmens mūris, kas no visām pusēm ietvēra ar dzīvojamām un saimnieciskajām ēkām apbūvētus pagalmus (Āraišos, Piebalgā, Alsungā). Tipisks kastelas piemērs ir Altenes pils, 14.gs2.p – 15.gs., kuras neregulāras formas pagalmā atradās 14 ēkas. Kastela nocietinājuma mūri visbiežāk bija veidoti kā arku balstīta siena ar koka galeriju iekšpusē un zobinātu augšējo malu. Šādu mūra atliekas vēl tagad redzamas Valmierā un Trikātā. Dzīvojamās ēkas pils iekšpusē parasti bija celtas no koka, pagalms vienmēr bija bruģēts un tur atradās aka.
Eiropas nocietinājumu arhitektūrā aizgūta būve ir arī daudzstāvu aizsargtornis – t.s. donžons. Vienīgā ieeja donžanā bija izbūvēta augstu virs zemes un pieejama tikai pieslienot koka kāpnes. Kvadrātisks donžons (14.gs) vēl tagad redzams Lielstraupes pilī,
bet 15.gs. sākumā celts donžona tipa tornis – Ludzas pilī.
Vissarežģītākās bija konvemta tipa pilis, kurās pagalmu ietvēra nocietināti apdzīvojami korpusi.
…
