Tajā vakarā es biju apdullusi no biedējoši skaļās, bezgaumīgās mūzikas, kas ieveda transā visus zālē esošos, no visapkārt virpuļojošajiem visneiedomājamāko krāsu gaismas stariem, kas atgādināja kādā fantastikas filmā redzētos lāzerus, un, jā, arī no tiem diviem- trim kokteiļiem, kas tagad skalojās pa manu tukšo kuņģi, sniegdami tādu aizmirstību, kādu mana vecuma meitene pēc likuma vēl nedrīkstētu būt izbaudījusi. Nu, jā, visi mani principi bija aizpeldējuši kopā ar to vienīgo asaru, kas bija nokritusi uz mana spilvena pēc tavas aiziešanas. Lai cik grūti arī tev nenāktos tam noticēt, cilvēks, ko apkārtējie mēdza saukt par „nelabojamo atturībnieci”, visu to, kam līdz šim bija ticēts, aizskaloja, remdējot alkoholā savas bēdas par visbanālāko, visparastāko, vistīniskāko problēmu, kādu vien būtu varējusi iedomāties. Tu biji prom. Un ko nu?
Sāka skanēt kāda lēna dziesma. Es rimos lēkāt, un man noreiba galva. …
