Darba tirgus

PILNĪGĀS KONKURENCES DARBA TIRGUS.

Kā galvenie saimnieciskie subjekti darba tirgū uzstājas darba devēji, biznesa bloka pārstāvji un algotie darbinieki, pārstāvošie mājsaimniecības. Mūsdienu tirgus ekonomikā darba tirgus funkcionēšanā sevišķa loma pieder ārodbiedrībām, uzņēmēju apvienībām un, protams, valstij. Darbs ir sava veida prece, kā darījuma objekts darba tirgū iznāk algotā darbinieka darba laiks, bet vienlaicīgi arī pats cilvēks darba devējam ir interesants no tā garīgo, fizisko, profesionālo un citu tamlīdzīgu spēju viedokļa. Šajā sakarā vietā būtu izmantot jēdzienu ‘’cilvēciskais kapitāls’’- kapitāls intelektuālo spēju veidā, iegūto apmācības (vispārējās un profesionālās) ceļā vai uz praktiskās pieredzes pamata.
Darba tirgum specifisksir tas, ka tas var būt pakļauts monopolizācijai kā no piedāvājuma, tā arī no pieprasījuma puses. Preču tirgū monopols parasti rodās no piedāvājuma puses. Darba tirgus kļūst monopols no piedāvājuma puses, ja nozarē izveidojas, piemēram, arodbiedrība un darbinieki sāk piedāvāt savu darbu ne vienatnē, bet kā vienota organizācija. Bet ja darba tirgū pieprasījumu piesaka tikai viens saimniecisks subjekts, tad tas jau ir pieprasījuma monopols.
Pilnīgās konkurences darba tirgum ir raksturīgas sekojošas galvenās pazīmes;
 neviens darba ņēmējs nav spējīgs lietot darba pakalpojumus tādos apjomos, lai varētu izšķirošā kārtā ietekmēt cenu līmeni; savā starpā konkurējošu firmu ir diezgan daudz;
 līdzīgas kvalifikācijas darbinieku skaits ir tik liels, ka neviens no tiem nav spējīgs ievērojami ietekmēt piedāvājuma noteikumus vai cenas (salīgšanas noteikumus un darba apmaksas izmērus);
 darba pakalpojumu pārdevējiem un pircējiem ir brīva ienākšana tirgū un tik pat brīva iziešana no tā (darbinieku pārvietošanās brīvība ir turpat vai ne galvenais pilnīgās konkurences noteikums darba tirgū).
Galu galā katram atsevišķam darba pircējam vai pārdevējam viņa paša tirgus cena ir dotais lielums.



…