Mūsdienu cilvēkam priekštats par skaisto un tā izjūta saistīti ar visai sarežģītām idejām, turpretī pimatnējā cilvēka skaistuma priekšstati, „idejas” cieši asociējas ar darba, medību, ar praktiskā, derīgā, ar veiklības, stipruma ideju. Māksla ir atkarīga no sabiedriskās prakses, tātad – ražošanas, no tās pasaules, ko veido daba un sabiedriskās attiecības ap cilvēku viņa ikdienas dzīvē. Mākslas estētiskā iedarbība veido tādu cilvēku, kas spēj radīt iekšēju, skaistuma izjūtas, skaistā vairošanas alku stimulētu motīvu dēļ. Māksla indivīdu šķīsta, padara cildenāku, labāku.
Jautājums, kas ir māksla, ko tā cilvēkiem dod, kādēļ radusies un vai pastāvēs vienmēr, cilvēci nodarbina vismaz divarpus tūkstošus gadu. Daudzajām mākslas koncepcijām, kas ir radušās dažādos laikos un dažādu kultūru ietvaros, ir arī kas kopīgs: tās visas atzīst, ka māksla ir vērtība. Māksla sabiedrībai nepieciešama kā indivīda vērtībapziņas veidošanas līdzeklis, un šajā apstāklī meklējama tās sabiedriskā jēga, jo māksla spēj pacelties līdz augstākā līmeņa vispārcilvēciskajām vērtībām.…
