Komunikācijas teoriju kritiskā tradīcija

Komunikācija.
Komunikācijas nozares robežu nav iespējams noteikt jau pašos pirmsākumos. Starp liberālajām mākslām, humanitārajām zinātnēm un sociālajām mākslām, komunikācijā ir telpa debatēm. Tur dažādu metožu veidotāji un piekritēji mēģina noteikt šo robežu, definēt to, kā arī nodrošināt kārtību, ierobežot pārkāpējus. Ir bijuši vairāki mēģinājumi definēt komunikāciju, izveidot to kā institūtu. Dažādu nozaru robežas komunikācijas skolā ir veidotas dažādi. Masu mediju komunikācijas studijās apskata tādus elementus kā kultūra. Ja mediju komunikācijas process tiek padziļināts, tad arī radio, televīziju, filmu, runas komunikācijas, teātra mākslu.
Atšķirība starp jēdzieniem „komunikācija” un „komunikācijas” ir tāda, ka vārds „komunikācija” tik lietots aprakstot kādu izpētes objektu, lai aprakstītu visu komunikāciju formu daudzveidību, bet termins “komunikācijas” liek noprast to, ka pasaulē ir daudz un dažādi komunikācijas līmeņi.
Komunikācijas teoriju Kritiskā tradīcija.
Šī tradīcija uzskata, ka komunikācija ir iespējams izaicinājums un līdzeklis, lai notiktu negodīgs diskurss; komunikācija ir veids, kā kādas vienas sociālas grupas nodibina un uztur savu varu pār kādām citām sociālajām grupām. Šo tradīciju ir aprakstījis Kārlis Markss un Fridrihs Engelss, kuri uzskata, ka kritiskās teorijas par savu galveno uzdevumu uzskata varas komunikatīvo mehānismu atklāšanu. Kritiskās teorijas piedāvā paņēmienus, kā atklāt valodas lietojumu, lai uzturētu varas disproporcijas, kā plašsaziņas mediji manipulē ar cilvēku apziņu, kā ar dekontekstualizētu empīrisku datu palīdzību cilvēki tiek mānīti. Kritisko teoriju tradicionālie objekti ir:
√ totalitārie un autoritārie režīmi,
√ transnacionālās korporācijas,
√ politiskās partijas,
√ politiskās un ekonomiskās elites,
√ interešu konflikti.
Frankfurtes skola.
Frankfurtes skola izveidojās 20. gadsimta 20. un 30. gados, savu uzplaukumu sasniedza pēc 2. Pasaules kara un tas turpinājās līdz 1968. gadam, kad Frankfurtes skola tika dēvēta par Frankfurtes Universitātes Sociālo pētījumu institūtu. Frankfurtes skolas nozīmīgākie pārstāvji bijuši:
o Makss Horkheimers (Max Horkheimer; 1895-1973)
o Teodors Vīzengrunds Adorno (Teodor Wiesengrund Adorno; 1903-1969)
o Herberts Markuse (Herbert Markuse; 1898-1979)
o Jirgens Habermass (Jürgen Habermas; 1929-..)
Frankfurtes skolas pārstāvju zinātniskās un politiskās intereses bija atsvešinātība, ideoloģija, progresējošā racionalitāte, cilvēka arvien pieaugošā pārvaldīšana, fatālisms, Jaunie kreisie (1968).

…