„Indivīds ir nedalāmā pamatvienība, uz kuru ir attiecināms drošības koncepts.”1 Tādu indivīda definīciju ir devis Buzans, tālāk skaidrojot, lai arī jebkurš valsts indivīds ar savu esību vien pieprasa drošību no valsts, viņš pats ir labs izejas punkts, uz kuru balstīt visas valsts drošību, jo veidojot drošību indivīdam, veidojas arī drošība valstij.
Paradoksāli ir, ka valsts ir tā, kas var indivīdam dot drošību un var arī atņemt to. Tas balstās uz to, ka indivīdi daļēji ir drauds cits citam. Tādēļ šī problēma iegūst politiski sabiedrisku nozīmi.
Indivīda drošība kā sabiedriska problēma.
Par drošību kā jēdzienu ir vieglāk runāt, attiecinot to uz lietām, priekšmetiem, nevis uz cilvēkiem. Lietām drošību ir vieglāk nodrošināt, lietas nevar sūdzēties par drošības nepietiekamību. Indivīda drošību nav tik viegli definēt. Indivīds drošību var pieprasīt no dažādiem aspektiem – dzīvības drošība, statusa, ķermeņa locekļu drošība. Daudzi šie aspekti nav aizstājami to zaudēšanas gadījumā, tas nozīmē, ka drošība ir jāgarantē visaugstākajā mērā. Bet drošība ir visai relatīvs jēdziens – bieži vien draudi, no kā būtu jāaizsargā indivīds, ir tikai iedomāti, tie nebūt nav reāli sagaidāmi.
Neatkarīgi no tā, pie kura sociālā slāņa pieder indivīds, viņš izjūt bailes un ir pakļauts dažādiem draudiem no ārpasaules: augstākās sabiedrības cilvēki – nolaupīšana, sporta traumas, avārijas, zemākā slāņa indivīdi – slimības, fiziska pakļaušana, ekonomiskās problēmas, kriminālā vardarbība. Bet ir bailes no draudiem, kas var skart visus cilvēkus – dabas katastrofas, karš, neārstējamas slimības. Neviens cilvēks nekad nevar būt pilnībā pasargāts, tāda nu reiz ir šīs pasaules cena. …
